no trajektorijas atlasīja grimstošos un nogrimmēja visus brāļus mūsu režimentā bija iestājusies jūra, mēs ložņājām pa kuģa tilpnēm un patērējām mazutu nelielās devās kā no liela vaļa blāķa nošķērējot pa plānai šķēlei ik dienas mēs rāvām labsajūtas un izklājāmies pa kuģa tilpnēm lai mūsu ķermeņu svars mūs nenodotu un lai pāri lidojošās ienaidnieku lidmašīnas nespētu detektēt mūsu aprises ar milzīgiem radariem, kas tomēr nebija to galvenais instruments, pārsvarā piloti bija aizņemti ar personīgām ambīcijām, pētīja zemeslodi, tomēr varēja gadīties, ka piltoam kādam bija cemme uz mums, bet mēs tam nespējām līdz galam noticēt, jo no nāves nebaidījāmies, uzskatot to par vienīgi pāreju citā stāvoklī vai arī vispārēju izzušanu, mūs neuztrauca atšķirības uzskatos, mums vienkārši patika dzīvot un nāve mūs neuztrauca kā lieldienu ola tā ripinājās pāri debess jumam un mēs tai pievērsām tik pat lielu uzmanību kā zobratiem kuģa mašīntelpā, mes zinājām ka tā tur ir un ka tā darbina kuģa gaitu apkārt zeme pa ūdeņiem un un pa sauszemi vienlīdz, bet kad nācās tajā rakņāties, lai novērstu bojājumus, tad mēs vāļājāmies olas iekšpusē izbaudot tās dzeltenu un olbaltumu un mūsu miesas bija padevīgas tās varēja kā mālus izmīcīt pēc patikas un mēs iemājojām jaunajās būtnēs un mums patika tas, par ko mēs bijām kļuvuši.