spēkstacijas ratos mūs paņēma līdzi ar personības ziepēm. mēs bijām ar viņu līdzīgi un mums bija savass veš''adād svaidīšanas piederīgas mēs bijām lindraki un mums bija zīmes, ka nedrīkst pīties ar bantītēm un tagad mums bija tāds atgadījums, ka nebija nozīmes lauzties un sasietās mājokļu klades bija vienlīdzīgas arī. mūs sapina ar saišķi dzidra dimanta un beigu pavēles nebija mūsos vēl noklausījušās un kaismīgās driznaku piepes nedienas veldzēja skaitā nelielā. to mēs bijām sakaitinājuši skaistos piederumos un miers bija vairākas reizes atgādinājis par mūsu pirenejiem un skaistais atklātā aklumā snaikstījās ar mūsu dzirnakmeņiem un mums bija vairākas vaicājmu sērijas pavēlē iekaltas un skaisti bija mani vārdi, kad no tiem atbrīvojās ar gaismas terakleneitiku un briesmu vāli mūs atgādināja apgādā iesietā burtnīcā sakarināja kā pedagoģiskus viģikus un mums nebija vēlīnā varakļānu svētuma padusēs nedz aiz siksnas mēs bijām vientulībā atklāti kā namībijas zaldāti skaistos birumos mūs bija atklājuši un taisījās tikt garām aizpsrostam un kaismīgi kadiķos lavierēja mundieru piedurknes un laiskās anekdotes man bija vaicājušas, kā tas atgadījumā nebija vairākas reizes klaudzinājis par iestīvināto. es dzīvoju režimentā, kur aiz loga bija uzvilkts karogs un karavīrinostādīti rindā pie kūts, kurā slēpās disidenti un slēpa sienā kājnieku mīnas aktivizētas, bet nejau priekš tam lai sprāgtu kad nāk pēc piena no govīm, bet vienkārši un karavīri par disidentiem iekšā nezināja viņi stāvēja ierindā un priekšā viņiem bija komandieris kas atdeva pavēli stāvēt rāmi. un tā mēs ar akara lidmašīnām atvēlējām viņiem savas vietas debesīs un tās ar lielu švīkstu pārlaidās pār galvām tālumā pa kalniem un lejām zvāļojās tanki un stobri to liecās zemē un debesīs kā pa viļņiem un kā pa viļņiem mēs viņiem mājām pretim ar roku tie izšāva bultu un tā izskrēja pa pirkstu starpām un saturday bija sācies mēs bijām mīnmetēji un skaisti mūs visus ielīgoja lielais mantinieku reids, kad no piecūkotās virtuves mūs atgādāja šeitan un lika rakstīt pavēli valsts valodā un gaidīja mūsu ierašanos prezidējošā zžurka un skaisti lamāja mūs uz papīra un vārdiski, bet mēs savās ādas siksnās slēpām marihuānu pīpējām to ne nieka nebēdājām tik salutējām kad šāva salūtu un kad vakara gaismai izzūdot mūsos sāka parādīties alkohola pēdas mūsu stīvie stāvi kaklā pakārtiem ružijiem mēs lecām pāri mazajām sētām un gājām ciemā fiņģīt cūķus un kad kāda meiča arī pagadījās mēs to likām koferī salocījām rūpīgi un tad barakās studējām uz rakstāmgalda kā zvaigžņu karti un mūsu ādas lences pieskārās mūsu miesām un mēs bijām karavīri ar matiem kas saķemmēti uz aizmuguri mums bij abraša stāja staigājām šortos un zābakos ar lencēm pāri visam ķermenim un mūsu muskuļi bija mūsu radi mēs bijām spēcīgi mēs cīkstējāmies romiešu cīņās un tad kopā draudzīgi gulējām uz mīkstām segām līdz vēlai pēcpusdienai kad komandieris izziņoija pusdienas un mēs gājām iestiprināties tad atkal savā kara flotē aplidojām rajonu un divizionu uzkurināti pīpējām puspliki un runājāmies tā mēs pavadījām laiku armijā un tas nekad nebeidzās jo nekas nebeidzas, ja nu mūs demobilizē un aizsūta uz civilo dzīvi tad mēs sēžam pustumšās virtuvēs kad ārā spīd saule un smēkējam dzeram šņabi un uzkožam maizi un tā ik dienas līdz plānprātībai kad mīlestība mūs sarauj gabalos un tanku nokaitētie sāni mūžīgie putekļi un smiltis visapkārt mēs guļam uz tanku mgurām un to kājas mūs nes āri smilšu jūrai saules cepinātas mūsu miesas ir brūnas kā tērauda mucas mēs pliķējam viens otram pa pleciem un tad apkampjamies, mēs esam rūdīti un mūs nekas neapstādinās, mēs esam kā miroņi, kas vairs nevar nomirt un tādēļ mēs mūžīgi atradisiemies ceļā.