utka tukšā un bezdibenis nenovēršamais no manas atpalicībibhas tik daudz vien palicis, ka nevar ierobežoties pagrozīties un atplest spārnotas rokas gurnautos un dažos viesmīļos mēs ieklepojāmies bet tas nepalīdzējha gluži pretējhi tas mūs sagūstīja un padarījha par apsmieklu mūsu pašu acīs un no visām noraudātajām iespējhām uz mums raudzījās bet mēs tur nevarējām neko padarīt, jo tas vienkārši nebija izturams