| |
[Apr. 18th, 2008|12:01 am] |
| [ | mood |
| | labs | ] |
| [ | music |
| | tv tālā virtuvē | ] |
Zini, es dažkārt mēdzu nogurt. Sapīties garajos tekstos, izsviest tos visus pa logu, pati aizspurgt debesīs līdz ar zvirbuļiem. Dūdot ritmā ar jumta korē mītošajiem baložiem, sapņot par citu dzīvi, sapņot par tiem pašiem kalniem un sniegu.
Nāk lēnām vasara, jau šorīt silti, silti saules staros. Bet pavasarisn vēl ir šeit, asfalts vēl ir ledus aukstumā arī nakts apmākušās debesis liecina par pārāk bieži mainīgo laiku. Un labi, ka tā. Man ir tikai nepilnas septiņas dienas laika, lai savilktu kopā galus pirms lidoju uz ziemeļiem; gluži kā gājputni pavasaros atgriežas mājās.
Ir savādi sevi dziedināt, sevi izdziedāt. Katrs jauns pavasaris nāk ar jaunu cerību, ar jaunu solījumu par vasaru, pat ja aukstajā gaisā var vilkt paralēles rudens lidojumu atstātajām astēm.
Šai vietai tāpat kā mājām piemīt sava burvība: iespēja distancēties. Mājās skatīt skolas dzīvi rokas stiepiena attālumā, bet ne tuvāk. Šeit - to, kas ir mājās, ieraudzīt citā gaismā. Kritiskums pieņemas spēkā ik dienu, bet tas ir tas labais kritiskums, kas ļauj tev domāt, kas ļauj tev skatīties un redzēt.
Šodien domāju par savu nākamo soli, par darbu. Tas viss vēl aizvien ir miglā tīts. Vispārējā ideja pat ir ļoti aptuvena, bet izvēle ir izdarīta, par ko īpašs prieks. Kā gan gribētos, lai katra diena tad ir īpaša. Lai ir gan izaicinājumi, gan tuvu tveramas un taustāmas lietas. Nosolījos, ka pagaidām par to piedomāšu periodiski. Periodiski, lai ļautu sev darīt arī ikdienas darbus, pie kuriem tieši tagad arī atgriezīšos. Vēl pāris stundiņas, tad drusku miega un atkal darbos.
Svarīgākā dienas atziņa: pavasarī drīkst būt tikai tik saulainas dienas kā šodien. Tad izdodas sevi priecīgi vadīt pa aizvien jaunām un jaunām takām. |
|
|
| |
[Apr. 15th, 2008|06:26 pm] |
Ir vairāki pozitīvi secinājumi.
1.atpūta ir vajadzīga un pietiks sevi par to strostot!!! :)
2.ģimenes pieredze ir important stuff
3.(ko gan es viņam neteicu) vakardienas krīzes laikā (kas bija, bija) akūta apzināšanās: es negribu mirt, es negribu griezt/plēst/nīvināt laukā savu ķermeni. Es gribu dzīvot, būt vesela.
Psihiatrs bija foršs. Solījās pat uzrakstīt zīmes, ja tiešām radīšoties problēmas ar mācībām.
Uz atvadām lika nosolīties, ka līdz 16.maijam nedarīšot muļķības, lai viņam nav sirdsapziņas pārmetumu :)))
Nu, nedarīs arī. |
|
|
| Как закалялась сталь |
[Apr. 15th, 2008|05:12 pm] |
Vakar vakarā saņēmos, darbu kaudzīte gan nav tukšojusies, jauni nākuši klāt, bet beidzot vismaz iekšēji nav pilnīgs bardaks. Cerēs, ka maziem solīšiem vien, bet pavisam drīz izdosies tos neizdarītos darbus padarīt.
Tā vietā lai mugurkaulu iemauktu stingrā tērauda trubā, labāk pašu mugurkaulu tēraudcietu.
'Tā rūdījās tērauds' šobrīd būtu ieteicamākā mantra.
"Все ли сделал ты, чтобы вырваться из железного кольца, чтобы вернуться
в строй, сделать свою жизнь полезной?"
И отвечал:
"Да, кажется, все!"
(c) Н. Островский |
|
|
| Svaigus, kraukšķīgus tekstus galdā! |
[Apr. 15th, 2008|03:58 pm] |
Nosolos vairs nelasīt blogus iekš satori.lv
Svinīgi sev nosolos.
Ļoti gribētos, lai rakstošie/rakstītāji iemācās rakstīt. Par spīti mūžīgajām gaudām viņu virzienā, šobrīd noņemu cepuri franču priekšā, kuriem forma ir tikpat svarīga un novērtējama kā saturs.
Negribi - nelasi? Bet ko lai dara, ja šajā valodā lasīt gribas, ai, kā gribas.
Nepatīk - raksti pats? Neesmu ne rakstnieks, ne rakstītājs. Esmu patērētājs, gribu savu dienišķo devu kvalitatīvu un svaigi radītu tekstu. |
|
|
| |
[Apr. 11th, 2008|11:58 pm] |
Un kad sēdēju skolas pagrabstāva kafejuškā uz loga, ienāca divi otrkursnieki. Viņiem gaišākas un nevainīgākas sejas, bet jau drusku darbu zīmogs ir. Un puika teica: bet mēs taču esam inteliģenti cilvēki, mēs lieliski spējam apzināt un analizēt cēloņus faktam, ka mēs nespējam saņemties un strādāt. Bet tas taču nelīdz. Mēs tik un tā nevaram saņemties.
Pārņēma mīļums. Jo mēs visi dažkārt nevaram saņemties, bet pēc tam iemācāmies to darīt, pat ja reizēm noraujamies un tad izlieto ūdeni sasmelt ir grūtāk, vezumu pavilkt smagāk kā stiept vien savu mūžīgo tašu.
Es pat vienu mirklīti gribēju, lai varētu atkal darbos aizbēgt no sevis. taču tad pārdomāju, tā ir tikai zīme, ka es atkal negribu ar to tikt galā. Tamdēļ labāk vien sevi sakārtot, lai vēlāk nav postošās krīzes. No pārstrādāšanās arī neviens laiumīgs nav ticis, vismaz tā izskatās no malas. |
|
|