Un kad sēdēju skolas pagrabstāva kafejuškā uz loga, ienāca divi otrkursnieki. Viņiem gaišākas un nevainīgākas sejas, bet jau drusku darbu zīmogs ir. Un puika teica: bet mēs taču esam inteliģenti cilvēki, mēs lieliski spējam apzināt un analizēt cēloņus faktam, ka mēs nespējam saņemties un strādāt. Bet tas taču nelīdz. Mēs tik un tā nevaram saņemties.
Pārņēma mīļums. Jo mēs visi dažkārt nevaram saņemties, bet pēc tam iemācāmies to darīt, pat ja reizēm noraujamies un tad izlieto ūdeni sasmelt ir grūtāk, vezumu pavilkt smagāk kā stiept vien savu mūžīgo tašu.
Es pat vienu mirklīti gribēju, lai varētu atkal darbos aizbēgt no sevis. taču tad pārdomāju, tā ir tikai zīme, ka es atkal negribu ar to tikt galā. Tamdēļ labāk vien sevi sakārtot, lai vēlāk nav postošās krīzes. No pārstrādāšanās arī neviens laiumīgs nav ticis, vismaz tā izskatās no malas.