| |
[Jan. 12th, 2009|08:59 am] |
Shorît lieliski skaistas debesis. Màkoni kà balts shkidrauts te un tur. Drusku siltàks arî. |
|
|
| no mediju trūkuma līdz socioloģiskam pārdomām |
[Jan. 8th, 2009|08:17 pm] |
Lielākoties dzīvojam no mediju pasaules izolēti. TV nav. Avīzes abonētas netiek. Toties! Ir radio. Un šodien atklāju, ka ceļu ziņas var būt aizraujošas. Stāvi virtuvē pie plīts, gatavo vakariņas un klausies, kur un kā kustas vai nekustas. It ka nekas īpašs, bet tāda piederības sajūta, ka vai traks vari palikt. Gandrīz vai jānoliek tiesības, lai arī var piedalīties. Smiekli, smiekli.
Lieliskākā dienas atziņa- lai analizētu uzņēmumu, kurā strādā, ne vienmēr vajag distancēties no savam emocijām. Tieši otrādi, tās var būt viens no labākajiem indikatoriem daudz plašākiem socioloģiskiem procesiem. Galu galā, ka savā "De l'angoisse à la méthode" G.Devereux norāda, mūsu sajūtas vienmēr ir indikators kādam procesam, kuru ne vienmēr esam paši izpratuši. Un nemiers iekšās tieši tapēc, ka (ne)iekļaušanās jebkurā kolektīvā uzdod jautājumus mūsu identitātei. Iekļauties vai neiekļauties? Kuras no vērtībām pieņemt kā savas? Utt. Izrādās, pat sociologi, ilgi pētot kādu sabiedrību, sāk tai līdzināties. Une question d'appartenance. Vienmēr gribas piederēt, iekļauties, būt savējam. Un ir patīkami, ka pat socioloģijā tas ir atzīts temats. Nomierina. |
|
|
| dzert un plosît nervus vajag mazàk |
[Nov. 20th, 2008|02:08 pm] |
Shorît sàpéja galva un vél aizvien neesmu spéjîga stràdàt. Nu jau zàlju radîtais apjukums pie vainas.
Nupat ieskréju vienà no bibliotékas plauktiem. Nému gràmatu par apmàcîbu uznjémumos no apakshéjà plaukta un bauksh! plauktà iekshà. Labi, ka brilles uz acîm. Amortizéja sitienu, paglàba no lieliska ziluma sejas vidû.
Bûtu jàbrauc màjàs gulét. Vai vismaz jànolien kaut kur. Jo shî skola (birojà shodien netieku, tad nu lîdz skolai aizbraucu) mani padara apàtisku. |
|
|
| un kamēr vēl ir tīkls un vēlme klabināt... |
[Nov. 16th, 2008|12:33 am] |
 |
|
|
| DIF jeb individuālās tiesības uz mācībām/apmācību |
[Nov. 16th, 2008|12:18 am] |
Nav jau nekas jauns, bet pārsteidzoši vienalga.
Šai valstī pastāv DIF (droit individuel à la formation) jeb ikviena darbinieka tiesības uz profesionālu apmācību, kas veicinātu indivīdam pielāgotu profesionālo kompetenču attīstību. (piedošanu par teikuma sarežģītumu, skaidrāks tulkojums šobrīd prātā nenāk) Vismaz tā apgalvo likumdevējs.
Praksē tas nozīmē, ka katram darbiniekam gadā tiek piešķirtas 20h mācību, kas izlietojamas savu prasmju pilnveidošanai. Tai pat laikā šīs mācības ir strikti nodalāmas no darba veikšanai nepieciešamās instruktāžas/apmācības. Citiem vārdiem: 20h, ko vari veltīt sevis pilnveidošanai. Mācības veicamas vai darba laikā vai arī āprus darba. Pēdējā gadījumā minētās 20h tiek apmaksātas 50% apmērā no vidējās stundas likmes.
Viens no iemesliem, kāpēc šeit par darbinieku būt ir labāk kā par darba devēju. |
|
|
| |
[Oct. 19th, 2006|10:30 pm] |
Nemīlu mājas vai vismaz to telpu, ko pierasts saukt par pagaidu uzturēšanās vietu. Fonā Bahs, gribas tikai būt un aizpildīt visu sevi ar sevi un mūziku. Zaudēt saskarsmi ar tangible lietām un planēt ārpus gravitācijas likumiem.
Taču tas nav iemesls. Uzturēšanās vietu var nemīlēt tādēļ, ka tajā nevar strādāt. Ka gribas tikai būt nevis похать, заливаясь весёлым хохотом. А так охота, ведь тогда стены становятсья прозрачными, пространство- родным и безграничным, а душа- свободной. |
|
|