| iespējams, es sāku saprast, apjaust, apzināties |
[Mar. 13th, 2008|11:53 pm] |
Man šķiet, ka ir jādodas brīvdienās (jāpaņem brīvdienas, es gribēju teikt, bet tad sevi izlaboju).
Man tiešām šķiet, ka es gribu brīvdienas. Nevis 2 nedēļas, bet ilgāku laikaposmu.
Mēs steidzamies, steidzamies. Mācāmies bez apstājas, gadu pēc gada. Steidzoties kaut ko sasniegt, uzlēkt augstāk, tālāk. Skrienam un skrienam, ik pa mirklim apstājoties, lai palūkotos apkārt, tad atkal skrietu tālāk. Un, šķiet, ka tā visu dzīvi, bez apstājas. Gluži kā Azspogulijā- lai tiktu uz priekšu, ir ļoti jāskrien. Pat lai paliktu turpat, kur esam, nākas skriet. Skriet milzu soļiem, lai paspētu, lai paspētu laikā.
Es vēlētos brīvdienas, bet neesmu pārliecināta, vai varu to šobrīd atļauties. Ir palicis pusotrs gads līdz diplomam, ja viss būs labi un es darīšu visu, kas jādara. Nodošu laikā darbus (vai bez tādas kavēšanās, ka tos vairs nepieņems), kārtīgi apmeklēšu lekcijas, nokārtošu eksāmenus un lieliski sevi parādīšu/izrādīšu diploma eksāmenā.
-----
Vēl mazliet, es sev saku. Vēl drusku, un tad... Un tad es varēšu doties brīvdienās. Tikai saņemties, uzrakstīt un nosūtīt pieteikumu vēstules; cerēt, ka mani aicinās uz pārrunām; veiksmīgi nokārtot pārrunas; saņemt prakses piedāvājumu; strādāt un nedēļu mēnesī rūpīgi un kārtīgi mācīties; nodot visus mājasdarbus laikā; izpildīt uzstādītās prasības; nokārtot veiksmīgi eksāmenus; atkal strādāt un mācīties; nokārtot laimīgi diploma eksāmenu un tad, tad, tad... Tad strādāt tālāk. Dažas nedēļas brīvdienu gadā. Rūpīgi un veiksmīgi strādāt, cerēt un saņemt paaugstinājumu, kāpt augstāk un augstāk. Mans personīgais Kilimadžāro. Kāpt augstāk un augstāk. Līdz virsotnei...
Izveidot savu uzņēmumu, algot savus darbiniekus. Un strādāt, strādāt, strādāt. Atvaļinājumi kopā ar komandējumiem. Varbūt laimīga ģimene, ja pa ceļam to izdodas izveidot. Strādāt, strādāt, strādāt. Darbs kā mīlestības uz dzīvi viena no izpausmēm.
Līdz tam tikai iemācīties mīlēt savu darbu, mīlēt to cieši jo cieši.
-----
Taču tagad es apsēdīšos un uzrakstīšu darbu, kas bija jānodot 15 minūtes atpakaļ. Es paņemšu savu piezīmju kladi, kurā ir lekcijas pieraksti, uzrakstīšu darba plānu un to rūpīgi aizpildīšu. Uzrakstīšu darbu un to pēc, vēlākais, 3 stundām nosūtīšu pasniedzējam kopā ar atvainošanās vēstuli. Ar solījumu, ka šādas kavēšanās vairs nekad neatkārtosies. Ka turpmāk visus darbus es nodošu laicīgi. Ka man ir ļoti žēl, ka tā nu ir sanācis, ka esmu aizkavējusies.
Un tad es iešu gulēt. Rīt jaunai dienai modīšos, rakstīšu citus aizkavētos darbus, gatavošos pirmdienas eksāmenam un cerēšu, ka viss notiks labi. Ka man viss izdosies. Ka man viss izdosies. Cerēšu un darīšu visu, lai man izdodas.
-----
Tagad es zinu, ka man vajag vismaz 6 mēnešus, lai iesakņotos. Lai atpazītu pilsētu, lai vēlētos to iemīlēt. Lai sajustos beidzot stāvam uz cieta pamata. Lai justu savas saknes, kas lēnām, bet neatlaidīgi iestiprinās zemē. Lai justos droši un stabili. Vismaz seši mēneši, lai iesakņotos. Lai justos un būtu droša. Stabila. Es gribu justies droša un stabila. Droša un stabila. Droša un stabila. Droša un stabila. |
|
|
