Nedaudz atcerējos savas personiskās attieksmes metamorfozi attiecībā uz Krieviju. Sākot ar vidusskolu, kad Krievija tiešām šķita kā labs un vērtīgs kaimiņš, ar kuru Latvijai būtu jāstiprina sadarbība (kaut kas līdzīgs tās pašas Somijas-PSRS pēcstaļina perioda attiecību modelim), līdz tagadējam riebumam un tam, ko sauc par rusofobiju. Krievija ir mirusi kā tā valsts, kas piedzima 1991.gadā. Ar vāju demokrātiju, brūkošu ekonomiku, smagām iekšējām problēmām, taču ar cerību uz patiesi vēsturiskām pārmaiņām un atbrīvošanos no tās mongoloīdo-bizantiskās nolemtības. Šiet atkal var vilkt paralēles ar Veimāras republikas transformāciju kārtējā vācu impērijā ar dārgām un, jāsaka, ne pārāk izdevīgām ambīcijām. Tikai 3.reihā atšķirībā no Krievijas tika nomainīts karogs, ģērbonis un arī pats valsts nosaukums. Bet pārējais ir vienkārši viena vienīga ironija. Tikai ar to atšķirību, ka Hitlers tiešām pacēla valsts ekonomiku un izveidoja rūpniecību, pateicoties vispārējai valsts resursu mobilizācijai. Putins, cik varu spriest, sērfo tikai uz naftas cenām un tā ekonomiskās aktivitātes ir tikpat interesantas, kā kārtējam vidusmēra el presidente. Bet lai tas paliek. Pēdējā laikā klaigāt par jauniem fašismiem, Hitleriem un citiem biedēkļiem biedēt ir kļuvis banāli.

Un jā - Medvedevs nav Molotovs un viņš runā nevis pa radio vai raksta avīzēm, bet gan taisa izrādi televīzijā. Tomēr TV ir daudz dzīvāks mēdijs un līdz ar to arī emocionālais efekts ir spēcīgāks.
Bet tā Molotova uzruna nav tas īstais spoks, kas liek noraustīties. Baisi paliek tad, kad lasi par Somijas-PSRS karu no Krievijas mācību grāmatām, no kurām jaunie, augstskolotie prāti joprojām sūc zinības. Tur ir tas īstākais sirreālisms Nr.1984. Kaut kāds absurds, kas laupa realitātes uztveri ne vājāk kā psilobicīns vai LSD.