par mācību organizāciju
Pietrūkst Māstrihtas. Šausmīgi pietrūkst Māstrihtas. Gan jau, ka ir dažādi studenti, bet PBL (problem-based learning) šķiet vispiemērotākā mācību sistēma.
Jo lekcijas ir pamatā labas, bet garas. Un tad paralēli visi semināri, kuros nekad nav nekādu diskusiju, bet katru reizi kāds prezentē atkal kādu tēmu. Tas ir garlaicīgi un neproduktīvi. Un vispār. Man nepatīk mana skola. Pusgadi ir pārāk ilgs periods, lai spētu izturēt.
Vajag trimestrus un ne vairāk kā divus priekšmetus trimestrī, neskaitot valodas. Un tad pa trimestri tu apgūsti visu nepieciešamo. Izurbies cauri mācību materialiem, pats sevi kontrolē un pats sev uzstādi sasniedzamos mērķus. Un esi pilnīgi brīvs, pats sev valdnieks un lēmējs. Pašnodarbināts. Un lekciju praktiski nav, ir tikai semināri (pasniedzējus labus gan tad ļoti vajag; iedvesmojošus pasniedzējus).
Jā, man ļoti pietrūkst Mastrihtas. Tāpēc jau viņu ekonomikas fakultāte bija labākā Nīderlandē. Tāpēc jau viņus un viņu studentus tik ļoti mīl uzņēmumi. Tāpēc, ka visu paši, paši, paši. Uzņēmīgā domāšana.

Jā, es šobrīd nodarbojos ar Francijas darba tiesībām. Rīt prezentācija par tēmu "personāla un arodbiedrību priekšstāvju atlaišana no darba: aizsardzība vai imunitāte?" Loģiski, ka aizsardzība. Šajā sociālistu valstī jau nevar teikt, ka imunitate. Nav jau arī, jo šejienes ekonomiskā un tiesiska vide likusi darba devējiem kļūt slīpētiem. Tā nu tas ir: ja tevi no visam pusēm piespiež, tu atrodi apvedceļus jebkam. Un vienalga piekās to sistēmu :)