Šķiet, esmu lieliski saindējusies ar pašas gatavoto sēņu risotto (pāris dienu badošanās nāks tikai par labu). Tad atkal - pašas gatavotais pēdējā laikā šķiet neēdams. Enerģētiski tukšs vai patumšs. Tad nevajag, tad negatavošu. Nav jau īsteni laba iemesla, lai vajadzētu.
Labprāt pagulētu parka zālītē, bet te jau lielākoties tikai putekļu celiņi. Gribu uz Vecdaugavu, uzstājīgi gribu uz Vecdaugavu. Un vēl gribu kaut kur ļoti tālu. Uz Savienotajām valstīm, piemēram. Vai Kanādu.

--------------------------
Vakar vakarpusē bija uznācis skaidruma mirklis. Arī par to, ka dzīve ir tieši šāda. Jutos vīlusies. Iespējams, pieaugšana ir tieši šī samierināšanās, ka piedzīvojumu vietā nāk ikdienas izdarāmie darbi, kas, lai arī interesanti, nekad neaizrauj elpu. Taču es arī neticu, ka dzīve tas ir garlaicīgi. Nē, tas noteikti ir tikai šis mirklis un šī mirkļa izvēle. Vienmēr taču ir iespējams iziet medmāsu kursus, salikt somas un doties uz dienvidiem. Vai doties uz dienvidiem mācīt angļu valodu. Vai vienkārši kļūt par brīvprātīgo.