man bija ļoti savāds sapnis...
Nācu mājās, tepat pa Parīzi, pēc labi daudz dzerta vīna kopā ar vecākiem un viņu draugiem, kas pāris dienas šobrīd pavada par pasaulē romantiskāko dēvētajā pilsētā. Bija pavēls vakars, rietēja saule. Izlēmu, ka dzerts vēl drusku par maz, tādēļ jādodas pēc alus. Devos arī - lejup pa ielu, pagriezties pa kreisi līdz vietējam "esam atvērti līdz pat pusnaktij" veikalam. Iegāju. Divas pusistabas. Pirmajā gar trim sienām alus, druscīt vīna un minerālūdens, gar ceturto - gara, zema ledusskapja vitrīna ar salātiņiem, kūpinātām gaļām un drusku sieriem. Otrā pusistabā - paši pārdevēji, stilīgi trīs puikas un meitene. Lēnītēm izvēlos divus alus, kādus augļus (nez kamdēļ visi tur esošie arbūzi kā āboli apgrauzti, vienā malā tikai druscīt atstāts, tāpat arī melones un ananāsi). Ne tad ne, paņemu tādu vismazāk skādēto, gaidot savu rindu lēnām piebeidzu iesākto apgraušanu. Blakus divas kundzītes, runājas latviski. Dīvaini tā, Parīzē runāties latviski (tikai tad pamanu, ka priekšā stāvošie, drīzāk Maskačkai nekā Septītajam raksturīgie puikas arī pērk alu, arī runājas latviski pieklusinātos toņos). Salieku maisiņā, polietilēna balta, savus pirkumus, eju ar kundzēm runāties. Viena nupat samaksājusi aiziet, runājos ar otru. Vai viņa zinot, kādā adresē atrodas šis veikals, tas taču Parīzē, vai nav dīvaini? Tā nu tas esot, ka veikalu varot atrast dažādās vietās, gandrīz katru vakaru daudzi no citām pasaules malām iemaldoties. Tad izrādās, viņa pazīstot krustmāti. Bet šite esot labākais biezpiens apkārtnē, turklāt tik jauki pārdevēji. Bet man noteikti jāaiziet turpat blakus uz kreklu/audumu veikalu (paskatos- tiešām, turpat blakus, nu jau zaļā pļavā ir arī maza koka bodīte ar auduma somām, krekliem, krekliņiem un audumiem - tur pārdevēja, meitene, jau lēnām ver visu ciet). Saku, ka gan jau, bet kundzei jāsteidzas, jāiet. Beidzot tieku līdz pārdevējam, mans baltais maisiņš druscīt sadriskāts. Šis ņem un skaita, tad izrādās, ka vienam no aliem nomaucies korķis, jāņem cits, bet tieši tāda paša neesot (un man smagi stikla pudeles nest), tad nu jautāju, vai ir Guiness skārdenēs. Nē, neesot, lai labāk ņemot minerālūdeni. Nav ko par manu veselību tā rūpēties, bet šim tas tikai labpatikas pēc, bet ja nu es domāju, ka tas, lai rūpētos par manu veselību, varot jau arī tā to uztvert. Drusku spītīga aizeju meklēt kādu labu alu, bet nav. Paņemu ūdeni, puika apmierināti smīn. Aizrautīgi jautāju, vai viņš zinot, kādā adresē tagad šis veikals esot? Tā taču Parīze, Septītais, šeit tādu vietu nekad nav un vēl nerunā latviski! Atsmīn, katru vakaru šeit nākot no visas pasaules. Bet lai es noteikti atsūtot bildi no Google Earth, ar to māju no augšas, noteikti grib viņš apskatīties. Paņemu maisiņu, vairākkārt pārprasu cenu (ir 6,90), izķidājam manu maciņu, naudu atrodam, lai arī 5 santīmi iejaucas eiro santīmos. Paņemu maisiņu savu un dodos mājup, laukā no veikala, pa labi, augšup pa ielu. Ārā vēl gaišs, lai arī zaļajā pļavā jau tumsiņa bija. uzkāpju augšā pie sevis, tur mans bulgārs un krieviete runājas. Dzīvoklī gaišāks kā parasti, jumta logi ielikti, no sienām bildes noņemtas un koka grīda paklāja vietā. Stāstu par īpašo veikalu, bulgārs sāk stāstīt par kādu leģendu, par ceļojumiem telpā un vienradžiem, es lūdzu, lai pastāsta man to visu vēlreiz, jo ieslēgts kompis un taisos par sapni rakstīt cibā. Uz mirkli pamostos, gribu paņemt datoru, bet tad atkal aizmiegu.
Šoreiz kopā ar bulgāru, vecākiem, māsu un vecmāmiņu esam blakus kādai lieliskai muižai/pilij. Ejam atkal pa zaļu noru, apkārt koki, taciņās drusku marmora plāksnes. Bulgārs saka, ka tepat jau būšot, priekšā pussabrukusi muižas palīgēka, zem kuras gan jauna glauni atjaunota pazeme ar gaismām, gludu grīdu un sienām, nu jauni un glauni. Iznākam līdz noras malai, pamanām no tālākā stūra nak divi vienradži. Nepārliecināta, ka pie mums, palieku, kur esmu, ļauju vienam pienākt tuvāk. Šis noguļas zemē, nosēstos pretī kā japāniete uz ceļiem, noliecu galvu sveicienā. Šis kaut ko murmina, tad ar vienu priekšējo pakavu ritmiski sit pa marmora plāksni, it kā ko teiktu. tad klusā, piesmakušā b alsī turpina ko teikt. Es nesaprotu, saku pagriezusies pret bulgāru. Pieliecos pie vienradža, šis sazvērnieciski nosaka, mēģinājām jau mēs ievērot etiķeti, bet vienu gan nē - viņam esot bijis jānokavē, bet nevarējis nociesties, tamdēļ nācis tagad. Un tad viņš pieceļas un abi vienradži dodas prom. Pa šo mirkli norā saradušās krēslu rindas, viss izrotāts, visur gaismas. Un cilvēki lēnām sāk nākt. Tagad būšot kādu mirkli jāgaida, bet tad jau drīz, saka bulgārs. Atjaunotajā apakšzemē, uz kāpnītēm pamanu vecākus, māsu un vecmāmiņu, visi esam pieņemšanai tērpti, vecmāmiņa druscīt uztraucas, ka nevarēšot nostāvēt (kur nu vecam cilvēkam būs jāstāv kājās visu to runu laikā), aizeju meklēt viņai krēslu, tepat jau ir. Uzkāpju augšā pašā muižā, satieku muižkundzi. Sašutusi par ilgo gaidīšanu, par etiķeti, kad steidzama atbilde vajadzīga, bet tā jau ir, viņa saka. Kad mums jāpieņem kāds steidzams lēmums, sākas visa balsošana, tautas aptaujāšana, lēni un neefektīvi. Bet tad es saku, ka valdnieki jau ir divu veidu: despoti un tie, kas demokrātiskāki. Tie pēdējie jau vienmēr paši izvēlos ko un kā, cik ierobežota viņu vara, mamma blaku saka, kā piemēram Bernadoti, kas daļu savas pilis izīrējuši un ļauj visiem nākt un paskatīties, kā muzejā. Un tad esot tie despoti, kas visu paši, bet ir pilnīgākie idioti. Visu sarunas laiku man pinas vārdi, es nespēju atcerēties īpašības vārdus un mamma saka priekšā. Bet valdniece atbild, ka neesot gan tā, ka itin bieži tie ļaunākie ir tie veiksmīgākie, nosauc kādu no valstīm Dienvidāzijā (vai tik tā nebija Indonēzija vai Butāna, bet es nezinu), tur esot asiņaini, bet pārējai pasaulei nospļauties. Un es gribu iebilst, teikt, ka es biju domājusi attīstīto pasauli, bet vairs nesanāk, valdniece ir prom un es sāku mosties.
Jau pamodusies vēl silti, zem segas, domāju par to visu, pagriežos uz otriem sāniem, bet gribas padzerties. Kāda plauksta vieglītēm pieskaras matiem, patīkami, tikai tad atceros, ka dzīvoju viena, ka te neviena nav, pagriežos - tiešām neviena.

Tik krāsaini sen nav bijis, tik dzīvi un patiesi, ka sevi pazaudē pilnībā. Tikai tad pamani, ka Parīze drusku sajaukta ar Budapeštu, jumta dzīvoklis izmainījies un arī draugi - bulgārs un krieviete izskatījušies citādi kā parasti.