Vienmēr atceros sapņu krāsas. Toņus pat varētu sameklēt tieši tos, kas tur piesapņoti. Sižeta atmiņas gan dažkārt pieklibo.

Labākais, kas ir bijis - runājos ar kursabiedriem, viens no viņiem stāsta ko īpašu par sapņiem. Kā lietus no skaidrām debesīm iejaucos - bet es zinu, kad es sapņoju, jo sapņoju apzināti un varu mainīt sapņa gaitu. Kursabiedrs pēkšņi sāk izskatīties tāds ļoti viltīgs, nemaz vairs ne kursabiedrs, drīzāk - tāds samērā negants īpatnis no murdziskajiem redzējumiem. Saprotu, ka to nu gan laikam nevajadzēja teikt, jo viņš nav manējais, vai, pareizāk, viņš ir viesis manā sapnī. Tālāk krāsu водоворот un jau gluži cits sapņa sižets.