Sue me or damn me, bet Parīzes metro streiki man tīri labi patīk. Nu jā, ikdienā par to, kas ar metro notiek ir pofig, jo viss nepieciešamais ir 15 min gājiena attālumā.
Tad lūk, metro streiki man patīk, jo tad pie manis ierodas cīņu biedri, manā mazajā virtuvē vakariņas ietur un diskutē vismaz trīs līdz pieci indivīdi, parādās iespēja gatavot kādam, iegrimt nerimstošās sarunās un pat četros no rīta istabas otrā pusē sēdošais vienā ritmā ar tevi klabina taustiņus. Streiki, tā ir atgriešanās mājās. Tā ir atgriešanās pie cilvēcības.

P.S. Kopumā gan streikus vajadzētu aizliegt.