Nejauši šovakar atcerējos kā viens (ne)draugs cibā bija nomainījis žurnālu un nu tā drusku aizrautīgi, drusku atsvešināti mani mudināja uzķert, kurš tad esot tas jaunais vārds. Tas bija vēls vasaras vakars, svinējām dzimšanas dienu siltā kompānijā, deldējām asfaltu Pārdaugavā. Nu un tad pie 53.vidusskolas viņš man jautāja, bet nu padomā taču, stils ir izteikts. Es prātoju par situāciju, man glaimoja viņa aizrautība un tāds kā bērnišķīgs prieks par izspēlēto maskarādi. Vēlāk visa kompānija snauda vienā istabā, gaisā skābekļa daudzumu mazināja katra ieelpa. Es nevarēju gulēt, man bija karsti, sirds aulēkšoja pretī rītam un vienkāršākam atrisinājumam. Visu šo laiku man tā vien šķita, ka drusku mīlestības tajā ir. Es tik ļoti cerēju, ka mani ieaijās miegā...
Tā minēšanas spēle gan laikam ir viens no skaistākajiem mirkļiem. Norkrīt distancētības maska un atklājas aizrautīgums.