Šonakt nez kamdēļ atrados Austrumāzijā, uz milzīga kuģa (kopā ar lielu skaitu tūristu). Zilās debesis, tuvumā sala, kas atgādina paradīzi, silts un skaisti - gluži kā no tūrisma brošūriņas vāka bildes. Bet es jau nebūtu es, ja šajā vietā kas nenotiktu. Tā nu N* valstij piederošajos ūdeņos (kuros, izrādās atrodas arī iepriekšminētais kuģis) notiek apvērsums, neliels bariņš zaļās uniformās ģērbtu austrumāziešu pārņem vadību un informē visus nepiederošos (lasi:tūristus), ka katram jāatgriežas savā kajītē, lai tur laimīgi vai ne tik laimīgi sagaidītu nāvi indīgas gāzes veidā. Te parādās vēl kāds spriedzes mirklis - pirmā indēšana neizdodas, jo kaut kas neesot kārtībā ar kuģa ventilācijas sistēmu. Tamdēļ tiek pieņemts lēmums, ka visus tūristus indēt būtu pārāk laikietilpīgi, indēs tikai trešdaļu, ko arī nogādā uz tuvējo "paradīzes salu". Pirmā cēliena beigas.

"Paradīzes salā" izskatās kā "Apocalypse now" Vjetnamā, tikai salas vidū milzīga puspamesta viesnīca (izskatās saglabājusies vēl no septiņdesmitajiem). Tad nu sadzen visus pa istabiņām un sirmie eiropieši mierīgi un klusiņām gatavojas nāvei (šī nolemtība acīs un tāda kā suņa padevība ir biedējoša). Bet nu protams, ir arī neliels dzīvotgribētāju pulciņš, kam (uzminējāt?) pievienojas arī šī teksta skribelētāja. Tā nu dodamies visi uz augstāko stāvu, lai tik ātri mūs neatrod (citādi loģika žeļeznaja - kāpt pēc iespējas augstāk, lai arī indēšana notiek caur to pašu nelaimīgo ventilācijas sistēmu). Un, kā izrādās, starp dzīvotgribētājiem ir arī daži labi tik uzņēmīgi, kas jau uzpirkuši daļu no apvērsumu atbalstošajiem lielrūpniekiem un nopirkuši sev pārvešanu pāri robežai (atkal loģikas kalngals - nupat vēl bija neliela saliņa, zeltainām smiltīm un tumšzaļu džungļu puduri, ko šķērso upītes un tērcītes, bet nu jau ir pat robeža, kurai vajagot tikt pāri). Prombēdzēji savācas pēdējā stāva pēdējā istabā, viens melnīgsnējs puisis izlec laukā pa logu (un iekrīt blakus esošajā ezerā), man blakus sēd tumsnēja ģimenīte (tēvs uz rokām tur mazu meiteni, puikiņš stāv turpat blakus starp vecākiem).
Lieki teikt, visus pārbēdzējus atrod. Bet atrod pareizie, nu, tie piekukuļotie lielrūpnieki, un izved laukā. Seko pāris minūšu ilga braukšana ar Bobikam līdzīgu rīku, priekšā paveras skats uz Pārdaugavai tik raksturīgo malkas šķūnīšu sakopojumu, kura galā ir tāds kā pakalns. Uz pakalna būdiņa (tāda kā biļešu pārdošanai Mežaparkā), kurā robežsargs. Turp tad arī jādodas. Aiz robežsarga - brīvība, laime utt. Otrā cēliena beigas.

Trešā cēliena sākumā atklājas skribelētājas cirslīgā daba. Skribelētāja iztraušas no Bobikam līdzīgās mašīnas, strauji dodās uz kontrolposteni, bet pa ceļam atceras, ka aizmirsusi mašīnā somu ar pasi. Nez kā šeitan gadījusies dāņu valodas skolotāja Kirstena laipnā angļu valodā iesaka pasteigties un pasi tomēr paņemt, to pašu jau ceļā uz mašīnu skribelētāja izdzird no Dānijā sastaptās lietuvietes Ainas. Steidzas jau arī, cik nu pludmales čības ļauj. Pa ceļam gan vēl noklausās lielrūpnieka sniegto padomu: robežsargam jādodot 50 centi. Ja vairāk, tad pieķeršot kukuļdošanā, taču par pliku velti neviens arī nelaidīšot. Skribelētāja naudiņu paņem, paķer arī no mašīnas somu. Un piefiksē, ka viens no lielrūpniekiem (pasirms kungs baltā uzvalkā), sajaucis Molotova kokteili, iestūķējis pudeles kakliņā baltu lupatu, pēdējai pielaiž uguni. Skribelētāja vēl nodomā, ka tāda rīcība drusku dīvaina, ja nu vienīgi tas darīts, lai bēdzējiem dotu vairāk laika vai arī lai bēdzējus padarītu par noziedzniekiem. Domāt gan nav laika, tādēļ skriešus atpakaļ uz kontrolposteni, jo pārējie prombēdzēji tik tikko prom.
Pieskrien pie kontrolposteņa, saliek rokas kā lūgšanā un stiepj tāpat pretī pasi. Robežsargs vēl tā drusku dīvaini paskatās, bet pasē zīmodziņu iespiež. Tad nu tikai skriet pāri robežai, bet šajā atbildīgajā mirklī skribelētāja paklūp un noliekas garšļaukus. Tai pašā mirklī atskan sprādziens. Sprādziens, Ainas smaidīgā seja un saucieni pasteigties saplūst vienā. Lielrūpnieki baltajos uzvalkos un klāt pienācis ģenerālis, visi smaidoši, spiež viens otram roku. Skribelētāja sēž aiz kontrolposteņa un trīc. Atceras robežsarga dīvaino skatienu. Viena pludales čība (spilgti zila) palikusi uz pelēkā koka dēlīšu celiņa pie kontrolposteņa. Trešā cēliena beigas.

Epilogs. Ir plkst.04.28, aiz loga snauž pilsēta un līdz modinātājam vēl vismaz pāris stundas. Šausmas vēl rēgojas acu kaktiņos. Ļoti gribas padzerties. Pāris stundu miegs izrādījies pietiekams, lai uzburtu lielisku vājprāta ainu.