Vakar bijām ar māsu līdz Mangaļsalas molam. Kur Daugava ar jūru satek kopā, tāda īpaša, īpaša vieta. Tur laikam arī skumjas vispatiesākās. Tāda skaista ziemeļu jūrmalas augusta beigu sajūta. Skumjas, kas kā vēsais jūras ūdens iesūcas ādā, tiek līdz asinsvadiem un turpat ap sirdi arī paliek.

Par šo vietu pasaulē nav ne skaistākas, ne tuvākas. Ir svešās skaistās, noslēpumu apvītās vai tāpat burvīgās vietas. Bet nevienai līdzi nenāk tās ziemeļu skumjas. Ziemeļos cilvēki izjūt niansētāk, tikai otram ne vārda.

Ja man būtu Balstijas jūras krastā koka māja lielu stiklotu verandu, mēs noteikti tur dotos dzīvot pēdējās augusta nedēļas. Vakaros satītos segās un vērotu jūru. Jau būtu vēss. Mēs lasītu smilgas un saliktu tās istabu stūros, māla krūkās. No jūras atnestu izskalotos koku gabalus, vakaros krāsns smaržotu pēc jūras.