Motivation zero
Rīt eksāmens. Mācīties neizdodas, it kā kaut kas zināms, bet tad atkal detaļas visas tītas miglā. Turklāt tas viss šķiet tik mazsvarīgi. Pajautā vien, kas ir svarīgi, es nezinu, tas ir laiks, kas lēnām plūst cauri ādai un domas, kas beidzot atstājušās. It kā būtu tikai šī sekunde, šī un nākamā elpa, nekā vairāk.
Runāju vakar ar māsu, viņa ir lieliska, ir tik forši par viņu priecāties.

Man šķiet, ka tas viss tikai tamdēļ, ka līdz brīvdienām mazliet vairāk kā 48stundas. Tas nekas, ka tieši šobrīd jāsaņemas. Iekšējā sajūta, ka būs jau viss labi. Tāda pilnīgi absurda un nesaprotama. Bet miers un 'šismanineraustajoirmazsvarigi'.

Un es nezinu, vai gribu lūgt palīdzību. Varbūt tiešām ir vajadzīgas sarunas, kas ļautu atkal nostāties uz zemes. Tik daudz lidošanas, nešeit-netagad būšanas. Jā, man lūdzu divas devas iezemējuma. Vienu- lietošu tepat. Otru- iesaiņot līdzņemšanai.