apmierinājums
Vakar ar māsu nospriedām, ka esmu itin laimīgs cilvēks. Kopš apzinīgā vecuma iestāšanās (aptuveni pirms gadiem sešiem-septiņiem), nu ja, ja vien to var uzskatīt par daudzmaz apzinīgo vecumu, es esmu bijusi neizsakāmi un pilnīgi, pārpārēm un līdz matu/ausu/pirkstu galiņiem laimīga tieši trīs reizes. Nu, labi, četras, jo ceturtā bija laimīgums ilgtermiņā. Un pēdējā reize ir bijusi vairāk kā pirms gada.
Taču apmierinājums (tas, kas daudz labāk skan kā satisfaction, tad ir tā mazliet vairāk miesas uz kauliem un bišku asiņu vaigu sārtumam) ir itin labs dzīves rādītājs. Tas atspoguļo dzīves samērā augsto kvalitāti, zināmā mērā arī kādu harmonijas ar sevi un arī citiem daudzumu. Būt ar dzīvi apmierinātam ir pieņemami, lai arī, iespējams, mazliet mietpilsoniski. Bet nu lai, cik tad mietpilsonismam spītēsi..


upd: tikko pamanīju, kas apmierinājums taču ir ap mierinājumu. Tepat blakus mierinājumam par laimīguma neizjušanu katru dienu. Tātad, esmu apmierināta, tuvu sevis mierināšanai vai jau sevi nomierinājusi. Njā.