Jāsaka, ka zemāk lasāmais nav gluži izsvērts un izpētīts, tādēļ iespējams, ka pastāv vēl daudz blakusfaktoru, kurus neesmu ņēmusi vērā. Taču šis varētu būt aptuvens skatījums. Ak jā, un shēma (uz kuru es atsaucos) ir atrodama šeit: http://www.flickr.com/photos/16056780@N00/421501908/

Jautājums par latvijiešiem ir vispirms jautājums par identitāti un prioritātēm.

Par to, ka visa pamatā ir rūpes par sevi. Un ir grūti runāt par enlightened interests, ja pašam par sevi un savām prioritātēm nav skaidrs.
Taču tas ir tāds ļoti zināms skatījums. Ka par valsts interesēm un labu dzīvošanu ir grūti runāt, kad pašam nav iekšēji skaidrs kas un kā vai pat drīzāk, kad nav tikts galā ar iekšējām problēmām. Var jau būt, ka šai mirklī freidisti man iebildīs, taču es neticu, ka iekšēji neapmierināts cilvēks var būt vadonis. Politika (jo īpaši augstākā līmeņa posteņos) nav veids, kā risināt savas iekšējās problēmas. Tam, ka tevi neciena vai nerespektē, nebūtu jākļūst par iemeslu, lai tu ("es viņiem visiem parādīšu") tiektos pēc varas. Tā ir varskāre, par varasgribu šeit nevar runāt. Un pie apgaismotas un visu pārvaldāmo interešu labāko ievērošanu šeit nevar būt ne runas.
Taču kāds tam visam sakars ar latvijiešiem? Manuprāt, vistiešākais. Un lūk, kāpēc (argumentācija, protams, ir apšaubāma, kā jau jebkura argumentācija, taču tā tas izskatās no mana skatupunkta).
Pirmkārt, identitāti lielā mērā veido apkārtne (šeit es patiesi piekrītu sociologiem (ieskaitot Burdjē), kas apgalvo- ikviens sīkums mūsu apkārtnē nosaka, kas mēs esam un ko domājam). Un arī šai apkārtnē notiekošie procesi, ieskaitot politiku. Protams, procesi ir saistīti un viss ir kā čūska, kas iekodusies sev astē. Atsevišķi cilvēki rada sociumu, sociums rada normas un vērtības, uz kurām tad tālāk balstās politika, kas atražo normas.
Otrkārt, un turpinot iesākto domu, ja ilgā laika posmā ir sēta neiecietība vienam pret otru (šai gadījumā domājot divas valodu grupas iekš Latvijas), tad nav brīnums, ka tā arī ir radusies. Tas ir, sociumā ilgi un pacietīgi ieaudzinot, ka otrā valodā runājošie apdraud tavu eksistenci, ar laiku tu pilnībā arī tici, ka viņi apdraud.
Treškārt, par zināmu "verdziskuma" mentalitāti, kā arī (bet šis ir daudz spilgtāk un piemīt tik daudziem Austrumeiropā) par "upuru" mentalitāti var runāt kā par nozīmīgu latviešus raksturojošu iezīmi. Jo nav jau runa par to, kas un kuru ilgāk un briesmīgāk mocījis, bet kā tas šodien tiek uztverts. Tad nu runāšanai par mūsu nabaga mazo tautu (kas vienmēr tiek skatīta atšķirti no nelatviešiem) labi iederas.
No kurienes arī secinājums, ka termins latvijieši nav īpaši pieņemams, jo padara visus vienlīdzīgus. Apvieno. Vairs nav mūsu nabaga latviešu, kurus apdraud mazākumtautība un aiz tās stāvošā lielā Krievija. Es nebūt neapgalvoju, ka Krievijas interešu tur nav, taču, šķiet, runas par "melno, spalvaino roku" vai brutālo spēku ir mazliet pārspīlētas. Bet tā jau ir mazliet cita diskusija.
Tagad par to, kāds tam ir sakars ar augstākzīmēto shēmu. Ja nav iekšējā miera un ir vajadzīgs kāds, kam uzvelt atbildību, parasti mēs neskatāmies iekšup, bet gan uz ārpusē esošo. Un te nu ienāk "krieviņi" vai krievvalodīgie, kam var uzvelt atbildību. Savukārt, ja runājam par politisko atbildību, tad te atkal parādās sasaiste. Ir vienkāršāk īstenot savas personiskās, mantiskās intereses (kuru dēļ ir ieiets politiskajā apritē) nekā domāt par visas tautas labklājību. Jo līdz apgaismotībai ir tāls ceļš ejams, vai ne?

P.S. Iespējams, ka mikro un makro līmeņi sapludināti pārāk vienkārši (gluži kā ekonomikā, kur, lai gan daudzi likumi sakrīt, to nekritiska pārlīmeņošana var novest pie kļūdainiem secinājumiem).