Noskaņām un pārdomām par dzīves raksturu un iespējamajiem jēgas meklējumiem piemīt cikliskums. Katra posma noslēgumā izteiktās domas mēdzam pārcilāt jau vēlāka posma atkal noslēgumā. Nu gluži kā kāpšana augšup pa vītņu kāpnēm- katrs pagrieziens atgādina iepriekšējo, taču arī pārsteidz ar jaunu kvalitāti un domas dzidrumu. Un nez kamdēļ šādas domas raisās tieši mirklī, kad iekšējā temperatūra izteiksmīgi pārsniedz sārto 37 grādu atzīmi un bīstami tuvojas robežzonai starp spēju sevi apzināties un pārvēršanos par sasārtušu, karsonī murgojošu un neiedomājami svīstošu ķermeni bez apziņas, prāta un pat identitātes.
Patiesi, slimības mēdz uzvedināt uz metafizisku dzīves apceri, lēnprātīgu sava pašreizējā prāta un dvēseles stāvokļa apskatu un visnotaļ sentimentālu nožēlu par aizgājušiem laikiem, kad "dzīvē bija vairāk dzīves" un sarunām tika atvēlēts viss pasaules laiks.