Un vēl kā bērnībā tās trakās skumjas, kas vienlaidus gaiši priecīgas, ieķērušās plaušās. Tādas kā ilga pēc kaut kā, kas itin nemaz nav tavs un nekad jau arī nav bijis, tā tikai tāda ilūzija. Tāda ilūzija, kurai var uzkārt plāksnīti ar vārdu, pie tās muguras piestiprināt fotogrāfiju vai tāpat vien ievilkt mazu krustiņu virs kreisā elkoņa. Apjausma par vasaras aiziešanu pavisam, kad rudens tik daudz, ka tikai rudens. Visi gadalaiki ir mūžīgi, tie tikai mēs, kas maina kažokus.