http://www.youtube.com/watch?v=oddg6dCB7FE

Zagta saite, zagta.
Kaut kas (nu labi, lai arī neīsts) tajā ir. Tai pašā grāvī, kur apjausma par savu anonimitāti un labo pazīstamību. Lasu atbalsis, nesaprotu. Šodien, autobusā dodoties mājup, aizdomājos par "labas pazīšanas" iluzoro dabu. Mēs pat nerunājam vienā valodā, kur nu vēl varam viens otru pazīt. Gaidam viens no otra tikai savu iedomu tēliem atbilstošu rīcību. Neredzam viens otru. Ikdiena. Nekā īpaša, tikai savs spogulis apkārt. Un iedomas par iespēju, par zaudētām ilūzijām, par kļūdām vai tikai iespējamām kļūdām, par nespēju izšķirties. Tikai minētais nav ne uz pusi tik svarīgs kā izliekas. Un es vairs pat nezinu, vai dzīves kārtošana, ievadīšana sabiedrības pieņemto noteikumu shēmās ir nepieciešama. Nerunāsim par retām reizēm, kad neiederēšanās, sabiedrības spiediens vai vēl nez kādas muļķības liek justies nedaudz neērti vai pat izsauc vieglas vai jau spēcīgas dusmas uz sevi. Runāsim par apjausmu, kad viss ir kārtībā. Kad draugi paliek draugi, paziņas lēnām atsijājas un sev var atļaut nedomāt par gruzdošo.
Tā, kā ir saules apspīdētā vakarā braukt mājup. Lai ir piepildīts autobuss, večiņai blakus sēdošs topošais vai nu jau zaudētais potenciālais Koknesis, šūpošanās, saules zaķīši acīs, skats uz golfa laukuma koptajiem zālājiem un to atspīdumu Ķīšezerā, mūzīgo Geraklu uzreiz aiz tilta un laipnu šofera apstāšanos tieši pie gaišzaļās sētas. Lai var iet mājup un priecāties par esību šeit. Tāpat kā tur.