vakar naktī bija kaut kāds brīdis, kad es uz viņu vēlreiz paskatījos, lai secinātu, ka bļe, pēc viņa es taču nevienam citam neesmu vairs bijusi pieķērusies, nu tā, pa īstam, kur nu vēl mīlējusi.

un vairs nav ne greizsirdība, ne vēlme atriebties, ne naids, ne aizvainojums, galu galā ir palikusi tikai tā pašdestruktīvā mīlestība, kuras dēļ es atdotu visu. visu un bez atlikuma. un tas ir tiešām biedējoši, jo zinu, ka no viņa tas ne uz pusi nav/nebija tik spēcīgi. ja godīgi, es nevaru iedomāties, kurš šajā pasaulē varētu mani mīlēt ar tādu spēku kā es mīlu viņu.

i'm so pathetic.