es nemāku būt mierā, miers mani nogalina. pēdējā mēneša laikā esmu izraudājusi vismaz 3 cilvēku dzīves asaru limitu, acis sāp default'ā un tuvo cilvēku vienaldzība sāp visvairāk. kā var tā dzīvot, ēst, mācīties, pastāvēt līdzās un nemanīt, cik slikti ir otram?
es nekad neesmu jutusies mīlēta, varbūt uz kādu mirkli - jā, bet ne ilgtermiņā, ne tā, dienām vai nedēļām ilgi. lielākoties pamatsajūta ir autsaiderisms un i'm not there. un, ja pavisam godīgi, vai ir kaut mazākais iemesls, kāpēc lai mani mīlētu? ja reiz to pat vecāki nespēj darīt, kādas gan vēl ir iespējas, ka mani varētu iemīlēt kāds cits.
un tomēr ir mazs, riebīgs prieks, ka mana maskēšanās taktika ir tik spēcīga.
pēdējā laikā arvien vairāk izjūtu, ka citādāk kā ar pašnāvību šis viss diezin vai var beigties. un tomēr es taču cenšos, es tiešām cenšos, Dievs. kāpēc tu vienalga esi mani atstājis?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: