***
no milzīgās raudāšanas man ir aizpampušas acis, un šī nedēļas nogale ir bijusi bagāta ar dažādiem vairāk vai mazāk nepatīkamiem, bet svarīgiem atklājumiem.

es nekad neesmu jutusies mīlēta, un tieksme uz pašiznīcināšanos man ir jau no paša, paša sākuma - vēl tad, kad es biju mammas vēderā, viņai gandrīz bija spontānais aborts, jau tad es negribēju dzīvot. jēziņ, cik R. tomēr mani labi pazīst, ja jau toreiz apgalvoja, ka es starp pagrimumu un vientulību izvēlētos pagrimumu. pagrimums iznīcina, vientulība - nē, so he was right, he was soo fuckin right.

vispār es vienkārši gribētu garu, garu sarunu ar kādu, kuram tas tiešām rūpētu, bet izskatās, ka šajā vienaldzības laikmetā tas īsti nav iespējams.

what i gotta do to make you love me,
what i gotta do to make you care?