mani reizēm pārņem dusmas, skatoties uz mammu - kā viņa vispār drīkst novecot, kāpēc brālim bija visas iespējas kaut kur aizbēgt prom, bet mana aizbraukšana, kā rādās, izsauks vienus vienīgus pārmetumus un problēmas? es neaptverami gribu prom, man vajag prom, un tas arī viss. es negribu sagādāt problēmas, god knows, es nekad neesmu gribējusi būt citiem par kaklakmeni, bet, kā liekas, nav jau īpaši daudz izvēles iespēju: precības ar bagātnieku vai prostitūcija.

ai, ja nopietni, es nesaprotu, kāpēc visam jābūt tik sarežģītam šajā pieaugušo pasaulē. būtu to zinājusi, labprāt arī būtu atteikusies augt tālāk