mans gejs ir vienīgais puika/vīrietis, ar kuru es gribētu (atkal) būt fiziski tuva, es (vairs?) nemāku uzticēties un būt personiska, tāpēc pat no tuvākajiem draugiem esmu diezgan distancēta, mīlestībai es neticu, jo pārāk bieži cilvēki mētājas smagiem vārdiem un jauc tādas lietas kā mīlestība, tīra iekāre un bailes palikt vienam, katru dienu bez īpašām izredzēm aizbēgt pārvietojos pa māju, kuru tik ļoti, ļoti, ļoti gribētu pamest, un vēl es katru vakaru lūdzu Dievu, par kuru neesmu īsti pārliecināta, ka vispār viņam ticu.

jā, man arī liekas, ka esmu diezgan sapisusies.