pirms apmeeram pusgada es iepazinos ar chali, kursh beidzot mani paarsteidza. es esmu diezgan daudz lasiijusi, skatiijusies, peetiijusi un veerojusi, lai vareetu teikt, ka paziistu cilveekus. protams, ne pilniibaa, protams, ne visu, bet pietiekami, lai man daudz kas buutu skaidrs jau pirmajaas sarunas minuutees. nu un toreiz shis chalis mani beidzot paarsteidza, tas bija kaut kas jauns. otraa cilveekaa, viss viens, meitene vai puika, es vienmeer mekleeju kaut kaadu, kaut vai mazmaziitinju, paarsteigumu. vinjsh, izbijis narkomaans ar nepabeigtu kjiimijas bakalauru un ar vienvirziena lidmashiinas biljeti uz Angliju peec trim nedeeljaam, mani paarsteidza ar savu daudzpusiibu. toreiz, ietinushies zem trim segaam un guleedami pilniigaa tumsaa, mees izvairiijaamies runaat par naakotni, bet veelaak sarunaas vinjsh saaka iepiit staastus, ko kaut kad veelaak man pastaastiis, vai arii to,ko mees veel tikai dariisim.. vinjsh soliija atgriezties juulija beigaas, lai meegjinaatu atsaakt studijas. man bija bail vinjam teikt, driizaak atziities, ka es tachu vinju gaidiishu, jo tas vinju buutu nobiedeejis. well, vinjsh nobijaas tik un taa, bet es tachu esmu pietiekami liela dura, kura praatam reti kad ir klausiijusi, taapeec es ar sirsninjtriici skatos kalendaaraa, jo nolaapiitaas juulija beigas tachu tuvojas. un es gaidu, esmu gaidiijusi visu sho laiku, gaidu kaa taada nolaapiita Solveiga savu Peeru Gintu, jo tikai vinja rokaas aizmigshana nesagaadaaja bailes. tikai vinja rokaas es, meitene, kurai muuzham ir bijushas bailes no tuvuma - gan fiziska, gan gariiga -, biju mieriiga.