the saddest love story i've ever heard
mana pirmā cigarete un pirmais skūpsts bija 11 gadu vecumā, pirmās attiecības 12 gadu vecumā, un viss aizgāja pa pieskari tad, kad man palika 13. es neatceros, kurš ko iesāka, bet pēc kaut kāda sludinājuma izlasīšanas sāku sarakstīties caur e-pastiem ar vienu puisi. viņš dzīvoja otrā Latvijas malā, pusotru gadu par mani vecāks. gudrs, interesants, ar padziļinātu interesi par latviešu valodu, literatūru un ģeogrāfiju, vienvārdsakot - foršs, cik no vēstulēm varēja spriest. kādu pusotru gadu sarakstījāmies ar ātrumu daži teikumi nedēļā, tad sākās garo un smalko vēstuļu periods. garākās vēstules, liekas, bija 4 A4 formāta lappuses - es visas viņa vēstules esmu izprintējusi, zinu taču, cik tās ir garas. es viņu nekad nebiju satikusi, biju redzējusi dažas bildes, bet mans iespaids par viņu balstījās vēstulēs. kaut kad nesen sapratu, ka tās vēstules ir mana (mūsu?) bagātība - es esmu dokumentējusi pašu interesantāko savas dzīves posmu. 14 gadi ir ļoti, ļoti smags vecums, un es esmu pierakstījusi teju katru dienu. ko es darīju, ko es domāju, kas jauns manā dzīvē - apbrīnojami, vienmēr atradās kaut kas, ko uzrakstīt. un vienmēr bija patīkami tādu pašu izsmeļošu aprakstu saņemt kā atbildi. un tad kaut kā mēs beidzot saņēmāmies satikties. liekas, es pat datumu atceros - 14. decembris, 2004. gads. mēs gājām uz filmu, nav jau vairs svarīgi, kādu, jo tik un tā mēs 70% filmas laika norunājām. čukstus, protams. pēc dažām dienām mēs satikāmies vēlreiz, gājām pirkt Ziemassvētku dāvanas t/c Alfa. nākamajā tikšanās reizē mēs gājām slidot ar viņa mazo brāli, paralēli visu laiku uzturot savu vēstuļsaraksti. ap to laiku es jau viņā biju iemīlējusies līdz ausīm, kā jau to mazas meitenītes mēdz darīt. 2005. gada janvāra beigās, svinot kaut ko pie draudzenes Koknesē, es piedzēros tik ļoti, ka aizsūtīju īsziņu viņam ar tekstu Vai tu mani mīli? atbildi es neatceros, tas bija kaut kas izvairīgs, bet tā visa rezultātā mēs sarunājām, ka es braukšu pie viņa ciemos uz mājām. es, protams, sameloju mammai, kura to uzzināja, tāpēc mana vizīte pie viņa beidzās ātrāk. bet tas nekas - kopš tās vizītes mēs varējām skaitīties bez maz kā pāris. nav svarīgi, ko mēs naktī darījām, drošvien nekur tālāk par bučošanos netikām, bet ar to bija gana. es biju laimīga, beidzot kaut kas bija pa īstam. tajā pavasarī mēs ik pa brīdim braucām viens pie otra, es iepazinos ar visu viņa ģimeni, ieskaitot vecmammu, mēs skatījāmies filmas, klausījāmies mūziku, gājām garās pastaigās un pat ciemos pie viņa draugiem gājām kopā. vēstules neaptrūka, šī perioda vēstules raksturo neiztrūkstošs es tevi mīlu katras vēstules beigās. mums bija plāni, diži un vareni, mums bija visādas kopējas ieceres un kas tik vēl ne, līdz pienāca maijs. tikko bija pagājuši 4 mēneši no mūsu kopābūšanas, tuvojās vasara ar visiem mūsu plāniem. iepriekšējā tikšanās reizē, svētdienā, mums bija sācies joks par gejiem, es viņam meklēju visādus homoseksuālus porno žurnālus un tamlīdzīgi, arī tad, kad katrs bijām devušies uz savu pusi, viņš turpināja šo joku. kad vēl otrdien, kas bija dikti lietaina, viņš turpināja jokot par šo pašu tēmu, es viņam teicu, ka nu jau pietiek, tas vairs nav smieklīgi. viņš atbildēja, ka tas jau sen vairs nav joks, ka viņš tiešām ir gejs. es viņam pārprasīju kādas reizes piecas, nespējot tam noticēt. atceros, tajā dienā gāju pa lietu pie draudzenes, gāju teju pa ielu, klusībā kā mantru skaitot kaut jel mani notriektu mašīna, kaut jel mani notriektu mašīna. nenotrieca. es neraudāju, es vienkārši nespēju tam noticēt. lai pārvarētu savu šoku, es sāku ļoti pastiprināti mācīties un lasīt. tieši tajā laikā iepazinos ar Vonnegūta literatūru, tas laikam mani arī paglāba. kaut kādā trešajā dienā man tas viss sāka likties ārkārtīgi smieklīgi, pēc šīs fāzes man vajadzēja savu mīlasstāstu izstāstīt pēc iespējas vairāk cilvēkiem. likās, ar katru reizi, kad es to stāstu, šie notikumi attālinās no manis, tā vairs neesmu es, bet kaut kāda nezināma persona, kurai vienkārši neiet. es to izstāstīju ļoti daudziem cilvēkiem, zinu, rīkojos kā cūka, bet tas mani galīgi neuztrauca. man vajadzēja šoku klausītāja acīs, man vajadzēja līdzjūtību, jo es pati nekad nebiju iepriekš dzirdējusi par šādiem gadījumiem. patiesībā pēc tam tikai sākās viss interesantais. mēs turpinājām gulēt vienā gultā, mēs turpinājām visu, kā bija bijis iepriekš. tumšās naktīs solījām viens otram, ka būsim kopā mūžam, un reiz viņš man atzinās, ka mani ir vienkārši izmantojis eksperimentāliem nolūkiem. t.i., pārbaudījis, vai var būt kopā ar meiteni. izrādījās, ka nevar vis. tā bija ļoti smaga vasara, mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā. man tas bija kā mierinājums, es taču viņā biju līdz ausīm iemīlējusies, bet kāpēc viņš gribēja tik daudz laika pavadīt ar mani, joprojām nezinu. es neraudāju, līdz Dziesmu un Deju svētku ietvaros apmeklēju deju uzvedumu pēc Spēlēju, dancoju motīviem. uzveduma vidū man tādas slūžas atnāca vaļā, ka es nesapratu vairs, par ko raudu - par Tota un Leldes skumjo mīlasstāstu vai pati par savu vienpusējo mīlestību. divi gadi bija vajadzīgi, līdz es varēju ar viņu atkal normāli runāt. tagad jau mēs dzīvojam vienā pilsētā, mēs satiekamies diezgan bieži, lai kopā iedzertu, parunātos, noskatītos kādu filmu - just like we used to do. joprojām reizēm mēs guļam kopā, reizēm viņš vienkārši tāpat apgulstas man klēpī, es laižu roku pāri viņa matiem un domāju par to, kā viss varētu būt bijis un tamlīdzīgām sentimentālām muļķībām. joprojām mēs reizēm ejam, sadevušies rokās, bet nu jau man nav sevis žēl, man tas nav vajadzīgs kā mierinājums. es nezinu, ko viņš par to visu domā, bet man ar viņu joprojām ir labi, jo mēs taču pamatā esam draugi - viņš zina par mani daudz vairāk, nekā puse manu so-called draudzenīšu, patiesībā daudz vairāk kā jebkurš cits. un es zinu par viņu.. nē, es zinu viņu. līdz pēdējai personības vīlītei.
    nevienas attiecības, kas man ir bijušas pēc viņa, nav bijušas ilgākas par mēnesi. ir daži pagātnes akmeņi, kuru pārvelšanai ir vajadzīgs ļoti daudz laika. izskatās, ka viņš ir viens no tādiem.