tāda klusa, mierīga mīlestība, kurā beidzot sev pati esmu atzinusies. nē, nē, mēs esam tikai draugi, nē, nē, mani tas neinteresē, bet let's be real, tā nav. esmu centusies to noliegt, kaut kādā mērā aizmirst, pārkāpt pāri un ignorēt - jo liekas, ka tā vienkārši ir slikta ideja - bet nesanāk.
tāda klusa, maiga mīlestībiņa fonā, kurai vienkārši jāļauj būt, sevi par to nepāranalizējot. varbūt es izdarīšu ko drastisku, kā aizbraukšu pēkšņi prom, varbūt notiks kāds negaidīts pagrieziens šajā dinamikā, bet pagaidām es vienkārši gribu ļaut sev to just. mīlēt ar klusu mīlestībiņu, par ko otrs varbūt tikai nojauš.