Un es automātiski izdomāju, ka viņu vairs neinteresēju, ja nav uzreiz neskaitāmi plāni, un tad es cenšos ievilkt elpu un padomāt, ka ne visiem dzīves ir tik plašas un ātras kā manējā. Pirms divām dienām no rīta piecas minūtes skūpstījāmies pie durvīm, pirms gāju prom. Kāpēc tādas lietas pie manis nepaliek un man nepalīdz palikt mierā, kāpēc man visu laiku vajag visu uzmanību. Tāds iznīcinošs nemiers.