viena no svarīgākajām patiesībām tomēr ir par to, ka tās savas vēlmītes un patikšanas ir jāizrāda. jo varbūt beigās izrādās, ka tas ir abpusēji un ka pat tādas lietas kā attālums un laika ierobežojumi nevar izbojāt to kopālaiku. man ir tas jāizraksta ārā, es nevaru šo atstāt sevī, daudz par sāpīgu un daudz par daudz, un ja tādas lietas atstāj sevī, tas viss aug un veidojas, un beigās sagrūst un izārda mani pašu. es to visu zinu, es esmu tur bijusi tik daudz reizes, un es taču gribu sevi tikai pasargāt. tik vien kā nesaprotu - tā paniskā nepieciešamība pieķerties atmiņām, neļaut visam ritēt savu gaitu, satraukties par lietām, ko nevaru ietekmēt, - tas nāk no manis pašas vai drīzāk tāda mana dzimuma īpatnība?


bet pagaidām ir tikai fistful of love un spēcīga sajūta. man vajag laiku, man vajag saprast, ko ar to iesākt.