par dziesmusveetkiem
shodien esmu savaa kabinetaa viena un varu ljauties savas muuzikas kraatuviites jaukajaam skanjaam....mmmmm....es kuustu izdzirdot katras jaunas dziesmas pirmaas takstis.....

esmu mazliet samulsusi par situaaciju, kuraa pashlaik esmu iestreegusi, meegjinot sevi un citus paarliecinaat par savu labo sirdi...gribas vienu briidi vienkaarshi pateikt - kaa viss ir, bet galu galaa - ko no taa ieguushu es??? varbuut apmierinaajumu un taa, ka nevajag vairs liekuljot, bet liidz arii naaks tas, ka nebuus vairs neviena, kuram staastiit to patiesiibu...jaauzmanaas ar saviem labajiem nodomiem...

atkal un atkal es atgriezjos pie domas, ka pietruukst droshu cilveeku apkaart un ka pati pie taa esmu vainiiga...gruuti ljauties atklaatiibai, jo tik daudzreiz taa vairaak nesusi saapes nekaa apmierinaajumu...
bet tik ljoti briinishkjiigi ir neko nedomaat un izbaudiit siltas un neko nepieprasoshas rokas, just liegu elpu kaut kur cieshi klaat, just sirdspukstus atbalsojamies sevii un iegrimt bezapzinjaa kaa miikstaa un sargaajoshaa segaa, jo beidzot atrasts patveerums...kaapeec tik maz cilveeki speej buut atveerti citiem?...