Laikam jau jāapstājas un jāatzīmē kaut kādi notikumi, citādi šķiet, ka pat vairs nespēju izsekot līdzi visam, kas notiek.

Vispirms jau fakts, ka noslēdzies viens ilgs un patiesībā nogurdinošs posms manā dzīvē - beidzot esmu sasniegusi vienu no izvirzītajiem mērķiem un ieguvusi maģistra grādu un nu esmu nolēmusi vismaz kādu laiku vairs neķerties klāt studijām, jo uzcept to galadarbu beigu beigās izrādījās daudz serežģītāk, nekā biju iedomājusies...Un vēl nepatīkamā atklāsme, ka nesmu nekāda pētniece, kurai jaunas idejas un risinājumi tā vien rosās pa galvu...

Tad vēl mājās sākušies konflikti par īpašumiem - man derdzās šīs diskusijas...Tā jau tēva nāve satricināja ierasto kārtību, bet tagad vēl radinieki savā starpā jau vairs nezin ko grib sadalīt - no kurienes cilvēkos pēkšņi pamostas mantkārība???

Taču visvairāk par visu mani satrauc kas cits - es ļoti vēlos bērnu...man liekas, ka esmu pārnobriedusi šim notikumam, taču problēma ir faktā, ka nav iespējams pārliecināties, vai manis izvēlētais kandidāts tēva lomai būs tas īstais ar kuru "kopā priekos un bēdās" "līdz nāve mūs šķirs". Kam tik apkārt neesmu prasījusi - kā tu saprati, ka gribi būt ar savu partneri kopā novecot un neviens man neko lāga neprot paskaidrot...Un izplatītākā atbilde "tas ir jāsajūt" mani neapmierina, jo nav iespējams precīzi definēt - kādas un cik intensīvas tad ir tās "īstās" sajūtas...Ehhhh, mīlestība, mīlestība - te viņa ir un te viņas vairs nav.....Kā man gribētos noticēt laimīgajām beigām...Nu protams, ja viņš teiks "jā", es riskēšu un tad lai ir kā ir - pārāk aizdomīgi viss ir sakritis, un manī ir iesētas šaubas - vai tik tas nav likteņa pirksts...