Nu, mēs, urlas, tā kā jau saprotam, ka nav mūsu lauciņš. Taču "nevajag darīt pāri nevienam, kam nesāp. sāpes nav nekas pedagoģisks" šis mulsina, až "Vanags" negaršo un trepēs nečurājas.

(Reply to this) (Thread)

vienmēr esmu gribējusi zināt, vai varētu sadraudzēties ar urlām.
tu saki, ka pārāk daudz ne nepalīdz? jums ir pozitīvā domāšana dominējošā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Urlas atmet lieko - "nevajag darīt pāri nevienam, kam nesāp".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

o, urlas ir kristieši!!!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai vienkārši pragmatiski bandīti.

(Reply to this) (Parent)

tas pirmais teikums ir par tām reizēm, kad gribas otram teikt "nedari tā, tā man sāpēs". bet ja otram tas nesāp, nevajag tā teikt. lai otram arī nav jāpaliek sāpīgam, nezinu, vainas, pienākuma, empātijas dēļ.

un sāpes nav nekas pedagoģisks. jo tās nepadara cilvēku labāku un stiprāku. un neko pat īsti neiemāca

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet, ka sāpes var ietekmēt un izmainīt, dot pieredzi. Varbūt nekļūsti gluži labāks, bet vērīgāks gan.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā kā padarīt tramīgāku un modrāku, gatavāku sastapties ar citām sāpēm?
skaidrs, ka sāpes dod rētas un skaidrs, ka tā ir liela pieredze. bet man šķiet, tam apakšā ir nepareizs mehānisms.

agrāk arī skolās un ģimenē audzināšana notika bieži vien caur miesas sodiem, varbūt no turienes nāk ticība tam, ka sāpes=vērtīgi. tādā kolektīvā līmenī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par tiem miesas sodiem nezinu, tādā ziņā sāpes nudien diezin vai ko iemāca. Drīzāk domāju par nelaimēm, kuras izdzīvojot vairāk saproti citus, kam notiek kas līdzīgs un varbūt esi iejūtīgājs pret citu sāpēm, kā arī to, ka nelaimes var satuvināt cilvēkus - prātā nāk vecvecāku stāsti par pēckara laikiem un tml. Nedomāju, ka sāpes ir kas tāds, ko vajadzētu īpaši veicināt, bet tām noteikti ir kāda funkcija. Kā rakstīja H. Kellere - We could never learn to be brave and patient if there were only joy in the world.

(Reply to this) (Parent)