vai nav tā, ka sāpes ir process, kas notiek personas apziņā, kur otram nav liela noteikšana? ja tā, tad ir jautājums, kāpēc viens netiek galā ar tām sāpēm. droši vien nemāk, jo nav mācīts, ja ir mācīts, tad negrib. man ir grūti gan pateikt, kur viens var iemācīties tikt galā. personiski es ieteiktu budismu, jo budisms ir viena liela hedoloģija. piemēram, ja sāp, tad nav jāmeklē iemesli sāpēm arpuses notikumos, bet iekšā.
otrs variants ir tāds, ka tas ir atkarīgs no ķermeņa procesiem, - ja tā, tad labākais ieteikums ir ēst veselīgi, vingrot, atpūsties.

sāp par sevi pašu, nevis par otru. ja kautkas nepatīk otrā, tad visticamāk tas ir tieši tas, kas nepatīk sevī, skan banāli, bet tā ir

Tie, kuri viens otram nesāp, vai tad tie satiekas? Sevi mācīties ir sāpīgi.
Un ko gan citu mēs darām ja ne mācamies paši sevi?