| |
[19. Okt 2008|09:25] |
Tā ir grāmata par to, cik daudz dažādos veidos vīrietis un sieviete spēj iznīcināt viens otru.
„viņa palūkojās lejup uz tēvu, un viņš palūkojās pretim. Viņa seja neko nepauda. Viņš tikai skatījās, kā bija skatījies visus šos gadus, kopš tā viņu pazina. Nelokāmi labestīgs un uzticams, un tik padevīgs kā mīcāmā mīkla. ...
... pēc septiņiem mēnešiem tēvs līdz pat kaklam bija pilnīgi paralizēts. Viss viņa augums bija nekustīgs un savādi vēss, it kā viņš jau būtu miris. Mūsu tēvs visu darīja lēni. Nu viņš lēni mira, lēni un ar sāpēm. Māte mēģināja dzirdīt viņu ar pienu, bet viss karotes saturs izritēja no lūpu kaktiņiem un notecēja gar zodu. Tik un tā viņa vēl nebija padevusies. Sēdēja pie tēva gultas augām dienām. vienudien viņš ieskatījās mātei acīs un nočukstēja: „Esmu bijis laimīgāks nekā Thiruvallars.” Pēc tam viņš vairs nerunāja, un telpā iestājās briesmīgais nāves klusums.
.... viņa bija iedvesusi bērniem nicināšanu pret tēvu, bija tiem mācījusi viņu ignorēt un izsmējusi viņa maigo dabu, it kā tā būtu tikai stulba, lopiska padevība vai pat garīga atpalicība. Vēlāk viņa bija darījusi visu iespējamo, lai šis maigais vīrs kļūtu par trulu svešinieku. Viņa bija to nodevusi. Cilvēku, kas viņu bija bezgalīgi mīlējis.”
Šis ir stāsts par 14 gadus veco meiteni un 34 gadus veco vīrieti pēc 50 gadiem. Bet tur ir vismaz 25 dažādi veidi, kā cilvēks cilvēku var nogalināt, neļaujot nomirt. Jo viens cilvēks ir sieviete, un otrs ir vīrietis. Un viņi vairs nav cilvēki. |
|
|
| |
[19. Okt 2008|09:58] |
Viņiem nav kristiešu pirmdzimtā grēka, bet viņiem nav arī piedošanas. Rietumiem nav atbildības, godīguma un drosmes, bet piedošana ir.
Un visam pa vidu ir arī japāņi.
„es nespēju attēlot, ko visu japāņi ar viņu darīja. Beigās viņa vairs neizskatījās pēc cilvēka. Gulēja zemē, valstīdamās savos izkārnījumos un briesmīgi asiņodama, līdz beidzot kāds no mocītājiem pāršķēla viņai rīkli. Kāds cits nogrieza viņai krūti un iestūķēja mutē, lai izskatītos, ka viņa to ēd. Japāņiem tas likās bezgala jautri, un, pogādami ciet ar asinīm nošķiestās bikses, viņi smējās rēkdami.”
allthatisislove. |
|
|
| |
[19. Okt 2008|13:00] |
Es esmu Rātha, tava vectante, un gribu tev pastāstīt, kā Dimpla, tava māte, pārvērta manu dzīvi.
„kāpēc tev nepatīk mana vecmāmiņa?” viņa skaidri un gaiši noprasīja. „Nu, tas ir garš stāsts...” es noteicu, pat nedomādama tādam skuķēnam neko stāstīt, taču gadījās tā, ka jau nākamajā mirklī es atklāju viņai savu sirdi.
.... Apmierināta ar savu veikumu, noliku šķīvi ar kūku uz galda vidū un apsēdos, lai gaidītu vīru pārnākam. Džeijens atvēra durvis, un, kā jau es biju paredzējusi, viņa skatiens tūlīt pievērsās galdam, pie kura sēdēju es ar meitām. Nabadziņš, ieraudzīt savu paša galvu uz liela šķīvja asiņu peļķē – tas nav nekāds joks! Viņš manāmi nodrebēja un sarāvās. Kāds triumfs! Pat bērni pazina šajā kūkā tēti!
„re, kur tētis!” meitiņas spiedza.
„Jā, tas ir tētis,” es tīksmīgi apstiprināju. Tad pasniedzu Džeijenam nazi. „Daudz laimes dzimšanas dienā,” es teicu, un meitenītes to atkārtoja.
Kādu brīdi Džeijens bija tik ļoti satrūcies, ka spēja tikai ar šausmām blenzt uz šķīvī gulošo galvu. Apaļas, izspiedušās acis... mute šausmās pavērta... man bija izdevusies lieliska atriebība, īsti Mughalu dinastijas gaumē. Beidzot taču nabaga Džeijens apjēdza, ka es viņu ienīstu.
Un tad reiz es saņēmos un palūdzu viņu aizvākties.
Mans vīrs kļuva par vecu dzērāju.
Tavu vecmāmiņu es ienīdu tāpēc, ka tieši viņa taču lieliski zināja, kā tas ir – kļūt par tāda vīra sievu, kurš spēj nebeidzami tracināt ar savu neaptēstību, trulumu un zvalstīgo gaitu, un nedziedināmo aprobežotību.....
Tad kādu dienu pie manis ieradās tava māte Dimpla. Viņa nostājās manā priekšā sasarkusi, žņaugdama rokās plastmasas somu, kurā bija viņas mazais diktofons. „Pastāstiet man, kā tas viss norisinājās no jūsu viedokļa!” viņa lūdza. Par manu viedokli neviens līdz šim netika apvaicājies. Bet – vai zini – kad biju izgāzusi visu šo ilgi krāto jūtu lavīnu un Dimplas mašīnīte griezdamās to visu bija ierāvusi iekšā, es uz notikušo pēkšņi spēju paraudzīties citādi. Naids manī bija krājies kārtu kārtām, bet.... „Nu un tad?” iesaucās mana dvēsele, kas piepeši bija tikusi vaļā no smagās nastas. |
|
|
| |
[19. Okt 2008|13:32] |
Kaut es viņai varētu citēt Terensa Digorija sentenci: „Iekāri var definēt kā dzīšanos pēc kā tāda, kas jau zaudēts.”
„Mīlestība nav vārdi, tā ir visaugstākā ziedošanās,” viņa man bieži mēdza sacīt. „Tā ir gatavība dot un dot no sevis, līdz pati paliec par kropli.”
Es piegāju pie dīvāna, uz kura sēdēja skaistā, skaisti saglabājusies sieviete. Viņas āda tiešām bija pārsteidzoši balta. Acis, kad viņa tās pacēla uz augšup uz mani, likās milzīgi lielas, pilnas klusu skumju. Nodomāju – nez ko tajās izlasījis mans tēvs? Ko tādu viņš tajās ieraudzījis, kas atmodinājis viņā snaudošo briesmoni? Šī sieviete apgalvo, ka tēva skatiens iecirties viņas sirdī kā zobi... Cik sarežģīta un dīvaina gan var būt otra cilvēka dzīve! Un cik neizprotama!
Vairākus mirkļus mēs ar Roseti tikai skatījāmies viena otrai acīs, katra domādama savu domu. Tad es pieliecos un viņu apskāvu.
„Paldies par mierinājumu, ko jūs sniedzāt manam tēvam!” es ļoti klusu sacīju.
Pamet vīru! Pamet to čūsku, lai dzīvo džungļos! Pamet arī bērnu džungļos, jo čūska savam bērnam nekodīs! Manos sapņos tu staigā asiņu lietū. Es saucu, un tu pagriezies un drosmīgi pasmaidi, bet tavi zobi ir sarkani no asinīm.
Dažreiz šķiet – varbūt vajadzēja paskaidrot cerības zaudējušajiem vīriešiem, ka tēvs mani visus šos gadus ne reizi nebija noglāstījis. |
|
|
| |
[19. Okt 2008|21:19] |
vakardienas klaidonis mani ņēma aiz rokas un tā es braucu ar riteni. četras reizes pāri dzelzceļam - pie turības, pie atgāzenes, pa vidu un pie zasulauka. un kā parasti, kad ierodos pie māras dīķa, sāk līt. un visur bija policija, un bija jāslapstās. un riteņbraucēji uz gājējiem skatās kā uz indīgiem augiem, bet viens uz otru - bez jebkādas pietātes.
es laikam nekad neatradīšu bieriņus.
toties daudz akmeņu gan.
un tad bija jāatgriežas slapjo drēbju un cilvēku dēļ. kad visi atvadījās, es pacēlu plaukstu, saša pacēla savu un pielika pie manas un vidū bija siltums.
un nē, nevar atgriezties, jo nav kur atgriezties, un katrs solis ir solis un
viss beidzas. |
|
|