| |
[19. Okt 2008|13:32] |
Kaut es viņai varētu citēt Terensa Digorija sentenci: „Iekāri var definēt kā dzīšanos pēc kā tāda, kas jau zaudēts.”
„Mīlestība nav vārdi, tā ir visaugstākā ziedošanās,” viņa man bieži mēdza sacīt. „Tā ir gatavība dot un dot no sevis, līdz pati paliec par kropli.”
Es piegāju pie dīvāna, uz kura sēdēja skaistā, skaisti saglabājusies sieviete. Viņas āda tiešām bija pārsteidzoši balta. Acis, kad viņa tās pacēla uz augšup uz mani, likās milzīgi lielas, pilnas klusu skumju. Nodomāju – nez ko tajās izlasījis mans tēvs? Ko tādu viņš tajās ieraudzījis, kas atmodinājis viņā snaudošo briesmoni? Šī sieviete apgalvo, ka tēva skatiens iecirties viņas sirdī kā zobi... Cik sarežģīta un dīvaina gan var būt otra cilvēka dzīve! Un cik neizprotama!
Vairākus mirkļus mēs ar Roseti tikai skatījāmies viena otrai acīs, katra domādama savu domu. Tad es pieliecos un viņu apskāvu.
„Paldies par mierinājumu, ko jūs sniedzāt manam tēvam!” es ļoti klusu sacīju.
Pamet vīru! Pamet to čūsku, lai dzīvo džungļos! Pamet arī bērnu džungļos, jo čūska savam bērnam nekodīs! Manos sapņos tu staigā asiņu lietū. Es saucu, un tu pagriezies un drosmīgi pasmaidi, bet tavi zobi ir sarkani no asinīm.
Dažreiz šķiet – varbūt vajadzēja paskaidrot cerības zaudējušajiem vīriešiem, ka tēvs mani visus šos gadus ne reizi nebija noglāstījis. |
|
|
