Ticēt.
Ir cilvēki, kurus stindzina doma par nāves neizbēgamību. Un cilvēki, kurus šī doma mierina.
Ir sārti-dzelteni-pelēkas dienas. Un vēja pieglaustas naktis.
Nav vēlmes runāt. Par lietām, kuras neatsaukt - nav vēlmes runāt, tā nevajag.
Ja vajag - es varu mīlēt tāpat. Aiziet, ja vajag. Pazust, cik gan vienkārši ir pazust oktobrī... Un mīlēt tāpat.
Es netaisos cīnīties ar pasauli. Būtu vienkāršāk, ja viņa to saprastu. Visvienkāršāk ir apšaubīt.
Nevajag jau daudz, lai saskumdinātu. Arī es to māku, pat pārāk labi. Bet gribētos mācēt ko citu. Un ticēt, ja tas maz iespējams, vēl mazliet izmisīgāk.