Tevi tolaik sauca citādi. Arī mani sauca citādi.
Kurp mēs braucām? Toreiz, kad es sāku dziedāt? "Tu nepareizi dziedi," - teici Tu, -"tur bija citādi." "Labi," - teicu es - " ja tas ir tik svarīgi - es vairs nekad tev nedziedāšu." Tu noklusēji. Es muļķīgi apvainojos. Kurp mēs braucām? Atpakaļceļā - atceries, Tu biji pie stūres, es blakus, mēs tik nevajadzīgi sastrīdējāmies.
Es atvēru durvis, pirms Tu paspēji nobremzēt, es kāpu laukā, vējš matos...Tevi tolaik sauca citādi, Tev tolaik bija smaids, kā vasara. Man bija tikai smīns. Man bija pat smīns vēl. Bet tikai Tu mācēji atrast tajā smaida ēnu. Tu ticēji, ka es zinu, kas ir kas. Ticēji man. Bet patiesībā, es nezināju ne nieka - vedot Tevi aiz rokas es patiesībā pie tās izmisīgi turējos, lai nepazustu.
Tomēr, ja Tu būtu gribējusi, lai es no loga ielecu priežu galotnēs, ja tas būtu tas, kas vajadzīgs - es būtu to izdarījis. Es būtu izdarījis jebko - jo Tu ticēji man. Un savādākais, ka es to izdarītu vēl tagad. Ja Tu atnāktu un teiktu - " Tev jāpārpeld jūra." Vai - " Tev jāizdzenā mākoņi, lai zvaigznēm var pamāt." Arī tagad, kad nav vairs ne Tevis, ne manis, kad viss, kas palicis sen saucās citādi un ticēt var tikai sev un, varbūt, pāris gaismasreklāmām uz viesnīcas jumta.
Ja Tu atnāktu un teiktu - "Tu nepareizi dziedi, tur bija citādi."...
Bet es tomēr izkāpu. Tu tomēr nenobremzēji. Un zini, ko? Tev bija taisnība.
Un es aizvien vēl dziedu nepareizi.