....Tur bija kāda maza meitenīte.Tur,slimnīcas palātā.Tas bija pirmajā naktī-tovakar es atbraucu,jo vairs nespēju izturēt sāpes (es atbraucu ar autobusu,jo nevēlējos,lai kāds redz,kā mani aizved),man injicēja zāles un ierādīja sterilu gultu.Es pat nepaskatījos uz pārējiem palātas biedriem ienākot-man nebija spēka sveicināties,es saritinājos zem vēsās segas,kura,protams,momentā izslīdēja no apvalka-es saņurcīju to,aizmetu un iekritu murgainā miegā.Es nezinu,cik ilgi nogulēju,es modos un atkal kritu atpakaļ-šīs zāles,kas izstiepj naktis gadsimtos-bet tad es atvēru acis un ieraudzīju šo mazo meitenīti.Viņu tikko bija atveduši,ietērpuši zaļā,novelkātā pidžamā un uzklājuši viņai pēdējo brīvo gultu tieši pretī manējai.Es pieslējos sēdus un vaicaju miegainajai medmāsai,kas ir ar šo bērnu un kāpēc viņš tiek guldīts te.Viņa īgni paskaidroja,ka mazajai ir smags bērnu šizofrēnijas uzliesmojums un citur vairs neesot brīvu vietu.
-"Bet šeit taču ir ķiruģijas nodaļa!Kāds te sakars ar psihiski slimiem bērniem?!Viņiem taču.."
-"Jā,redziet!Nav vietu!Jūs gribat,lai tas bērns guļ gaitenī?!"
Es sapratu,ka murgoju un iekritu atpakaļ violetā nebūtībā.Sāpes ir kā jūras viļņi,starp tiem ir mazs mirklis,kurā var paspēt patverties.Bet pēc brīža,diviem vai gada es atkal sēdēju gultā un skatījos,kā mazā meitenīte cenšas ievīstīt savu segu atpakaļ pārvalkā.Tas neizdevās un viņa to saņurcījusi aizmeta.Tad viņa palūkojās uz mani un iesmējās.
-"Tev sāp,ja?"-viņa ziņkārīgi vaicāja.
-"Jā."
-"ļoti?"
-"Brīžam."
Mēs runājām kādu gadsimtu.Par visu ko.Par medūzām.Un serkociņiem.Par sniegu un sāpēm.Par salauztiem divriteņiem un to,cik grūti pareizi palaist gaisa pūķi.Par termometriem.Un piparkūku mīklu.Viņa smējās-viņu bezgala uzjautrināja tas,kā es ik pa brīdim sāpēs vaikstos vai iekunkstos,bet no šiem smiekliem man kļuva vieglāk.Un es centos smaidīt.Smaidīt šai savai sāpju halucināciju meitenītei zaļajā pidžamā.
Es aizmirsu pavaicāt viņai-kur jau esmu viņu redzējis.Bet,šķiet,tas arī nav vajadzīgs-man liekās es atceros.Toreiz viņa spēlējās ar sasista stikla lauskām kādas istabas stūrī.Istabas,kura atradās klīnikā.Klinikā,kura atradās manā sapnī.Un bija arī reize,kad viņas seja...Es neatceros precīzi-bet bija kāda veca sieviete ar šī bērna seju.Nav jau tik svarīgi.
Kad man pēc pāris dienām atļāva kaut ko ieēst un pastaigāt,es apģērbos un izgāju palūkoties uz rudeni.Kā vienmēr-tas bija atnācis tieši pa to laiku,ko nogulēju.Bet es neļaunojos par šīm spēlītēm uz viņu-tik meistarīgi izšļakstītas krāsas...Es aizklīdu līdz kādai kafejnīcai.Pie blakus galdiņa sēdēja kāds pusmūža pāris.
-"...nu cik tad ilgi vēl?Aizbrauksim šodien pēc tā tava mēteļa.Man tāpat pašam arī zābakus jānopērk.Auksts jau paliek,ko ta mēs darīsim ziemā??"-vaicāja viņš.
-"Paliksim mājās."-smaidot atbildēja viņa.