šodien vācu vecus teksta gabalus pa atvilktnēm,vecām kladēm un nobružātām mapēm,lai uz mirkli,kaut tikai,atrastu sevi starp šim rindām un lapām...cik tas maz-mirklis uz šis ēnainās planētas,cik neizmērojami daudz-sajust...Es skatījos pa logu,kā bērneļi ceļ savas sniega pilis,klusējot lūkojos iesprostots savās četrās sienās un regainajā prātā.Es esmu bende starp saviem upuriem-atmiņām un tomēr es raudu,varbūt mēmi un ne pārāk godīgi.Un tomēr.
Un tomēr-laiks...Izmetis viltīgas cilpas ap mums un mūsos...Laiks-smagām,dārdošām kāpurķēdēm aiz muguras,arvien tuvāk...Vai silts vilnis.Un ieķerties šodienā,kā mitrās smiltīs un ļaut,lai pāriet.Viss taču ir tik pārejoš.Jo sevišķi mēs paši.Vai ne?Vai nē....