...vai tad es tādu zvaigzni kādreiz krītam biju redzējis?
Tik satriecoši košu un lielu,kā komētu,kā mazu krītošu sauli..
Pat vēl aiz pēdējās sekundes vesala mūžība plešās bez Tevis tāpat gan tur,gan šeit-mums nekļūt tuvākiem,kā nekļūt svešākiem.Es varētu sevi apmānīt,es zinu,kā tas darās,bet tās ir pasakas,ko jāizdzīvo pa vienam.Kā uz vientuļas salas.
Skaitot brūces.Skaitot:numurs viesnīcā-15 ls,zāles-4 ls,sešas sms-0.30 ls,grēku atlaišana-2.5 mūžības tumsā,balta roze eņģelim-1 ls,miers-8 min.izmisuma.
Pa lēto es teiktu.Visai humāna cenu politika,kāpēc ne?Lētāk vēl tikai slimnīcā pārnakšņot,novokaīnu no paplātēm sperot.
Bet tad es teiktu-
"Runā ar mani"-es pēkšņi klusi saku tukšumā-"lūdzu,runā ar mani,neļauj man aizvērt acis,neļjauj aizbēgt sevī.Stāsti man par pasauli,kā par nekaitīgu sapni,par dzīvi,kā rotaļu saules iesietā dārzā.Neļjauj man nobīties,stāsti tik mierīgi,pasmaidi,neļauj saklausīt šaubu ēnas slīdam pār vārdiem.Es noticēšu.Tikai nesmejies,neniknojies,neaizgriezies,ja kaut ko nesaprotu.Runā ar mani.Nebīsties manu asaru,neļauj salauzt sevi.
Neskaties uz manām rētām un tās sadzīs."
"Man bail palikt vienam"-es teiktu-"ar to,kas mājo manī.Manai sirdij bail,tā smeldz un raujās prom,muļķa sirsnelei bail,ka piekāpšos,bail no solītā miera..."
Bet es nevaru...Es nevaru tik daudz svešu sāpju pret savējām mūžībai iemainīt.
Un tad es vairs...
Vairs nevajag.Es kļūdījos gaidīdams.
Zvaigzne pārplēš debesis.

Sev pašam.Ar sevi pašu dalot pēdējās cigaretes,klusi nospēlējot sev,sev klusi piebalsojot,vārot sev kafiju un pavirši uzklājot sev gultu.Bez mīlestības,bez jebkādas pienākuma apziņas.Sev nosolot neko un klusi pieķerot sevi melos.Nepiedodot.Sev sevi atgādinot un tomēr klusi piemirstot.Sevi par sevi noturot,mazliet salti un ciniski.
Sev sevi atdodot par neko.
Atdodot pavisam.
Nobružātu,nesadzījušu,pussalāpītu,izplēstiem gabaliem,caurumu sirdī maza cilvēciņa formā-atdodu,it kā atpakaļ,pats sev.
Jo zvaigzne pārplēsa debesis vai varbūt apziņa,cik daudz,pat pēc visa,cik daudz sāpju tepat vien vēl līdzās ,ļaužu maigajās rokās,vienaldzīgi klusajās acīs...
Vājumu paslēpt zem neko-nekad-nevienam smīna.
Egoismu nopulēt un piespraust pie apkakles.
Vai tas ir tas,ko Viņš vēlējās?Tādu lielu skaistu zvaigzni ne par ko jūrā iemetot?Es taču zinu,ka nē.Klau,es zinu...Patiešām.Bet savādāk jau man vairs nepiecelties.Vajag mazliet spēka arī sev-tā taču tur bija,vai ne?Un mazliet-tas arī ir viss,kas man atlicis.Mazliet viss,ko sev no sevis paša krūtīs iegrūst,lai pieceltos un pateiktu-
paldies.

...un tad tālāk,lai cik arī nejēdzīgi,lai cik bezcerīgi un sāpīgi,glēvi vai vienkārši nevajadzīgi,tad tālāk....kaut kā...Un ar "gan jau" pietiks.Šoreiz.Vienam pietiks.Vēl pāri paliks,ko viļņos triekties,līdz bojām rauties,nedomājot par atpakaļ.Vai sniegā turentiņus taisot zvaigznēm mirkšķināt.Vai pēc otrās kagora pudeles pa ārpalodzi dejot.Vai vienkārši smieties par visu,līdz asarām,līdz sāpēm,mēmiem kliedzieniem pa sienām skrāpējoties,smieties par visu...
Protams,ka es vēl jūtu.Smeldzīgāk par pašu skumjāko dziesmu,gaišāk par pirmo sniegu,spēcīgāk nekā jebkad jebko citu.Jo daži stāsti ir bezgalīgi,un šis ir viens no tiem.Viens no tiem,kas vēl nebeigsies ar mums pašiem.
Klusa,neticami dziļa un skaidra mīlestība.
Kā nedziestoša ogle ledus pazemē.
Un vai tas maz kādam no mums var piederēt?
Neļaujot elpot,liedzot novērsties,žilbinot acis,laupot nozīmi visam citam,lēni dedzinot cerības un tad atkal izgaismojot jaunas,visu dzīvi pārvēršot alkās,slāpēs,pārvēršot atmiņas sudraba skumjās,sāpēs...
Vai tad kādam tas var piederēt?
Pats sev iesmejos sejā.Piespiežu pasmaidīt.Atgādinu palūkoties apkārt-nu ja-pats vainīgs...piemiedzu sev ar aci.Vai tad centos?vai patiešām?vai tie tikai tādi vārdi?es nezinu,kāda tam tagad vairs nozīme.man liekās-jā.liekās?ar to jau nepietiek.
Nu bet vai tad es kādreiz tādu zvaigzni krītam biju redzējis?
Tik satriecoši košu un lielu,kā komētu,kā mazu krītošu sauli...Es sēdēju vakarnakt tukši lūkojoties ekrānā vai sienā vai sevī pašā-neko neredzot,ļaujot saltām domām,kā caurvējam pa prātu klaiņot un cigaretēm starp pirkstiem gruzdēt.Negaidot nedz miegu,nedz atbildes.Ar pašu acs kaktiņu samanīju gaismu logā,savādu mirdzumu loga melnajā kvadrātā.Un galvu pagriezis sastingu.Un sastinga sirds.Un elpa ieķērās krūtīs.Un kā uz ekrāna logā manā priekšā debesis šķēla zvaigzne,komēta,pavadoņa atlūza-es nezinu-liela,pavisam viena tukšajās debesīs,spoža,kā neona eņģelis tā krītot sadega virs aklās jūras,mēma un tik acumirklīga,tik neglābjama un satriecoša,tik varena...Vai es kaut ko vēlējos?Aizrautu elpu,sastindzis,ieplestām acīm...Vai vēlējos?Varētu jautāt-ko gan var vēlēties redzot ko tādu?Vai tā bija komēta?Sen miris astronauts,kurš,gadu desmitiem mēmi riņķojis orbītā,nu atgriežās mājās degoša meteorīta izskatā?Vai kāda kuģa izšauta milzu signālraķete?Es nezinu,es nekad vēl neko tādu nebiju redzējis.Bet tas,ko sajutu,kas mirkli vēlāk sprāgstot uzplauka manās krūtīs,liekot kaut kam,kā smiekliem,kā kliedzienam lauzties laukā...
Simttūkstoš taureņu paceltos spārnos.
Vai es kaut ko vēlējos?
Vai tad kas tāds maz var kādam piederēt?
Un tomēr.Vai man būtu jāizliekās aklam?Otras signālraķetes nebūs.Es zinu.Jo es redzēju.
Un Kāds zin,ka es redzēju.

Mana pilsēta balta guļ naktī.Uz galda ieplīsis spogulis-kāds nesen man to uzdāvināja un tā nu tas tur guļ,un pa plaisiņām plūst ārā mazas,negatīvi lādētas daļiņas,krājoties uz nejauši atšķirtā Kafkas "Procesa".Drīz es ielikšu to tukšajā atvilktnē,šeit tagad atvilktnes ir tik tukšas,ka pietiktu vietas visiem ļaunajiem sapņiem...Piekārtošu gultu sev,kārtīgi nopucētu egoismu atstāšu pa nakti uz naktsgaldiņa blakus cigaretēm un telefonam,kurš vēlāk zvanot mani neuzmodinās,rīts atnāks ar izsalkušu kaiju kliedzieniem,es celšos gaismu izslāpis ar acīm tverot...

Uzacis ataug apbrīnojami ātri.Sadzīst rokas un asaru apdzedzinātas acis.
Plaisas spoguļos neaizvelkās.Nekad.