Pieklaīga apātija.Anonīma nevainība.Miers.
Uz ielas rej suns.Es sēžu un klausos.Suns apklust un aizskrien.Es palieku sēžam un klausos.Lēkā cipari pūlksteņos,kāds aizcērt durvis,nobirst pelni no cigaretes,es elpoju.Es sēžu un klausos.Kāds paņem,izgriež no manas sirds mazu cilvēciņu un piekarina pie somas.Savāds caurvējš maldās palagos.Kāds uzliek man stikla kupolu un pēkšņi sāk snigt.Bet pa logu klusi iekrīt zvaigzne.Iekrīt tieši rokā un izdziest.
Klusi ielaist Viņu sevī.Ļaut Viņai skatīties uz pasauli caur savām acīm.Pieradināt sirdi pie šīs saltās klātbūtnes.Vērot,kā mainās krāsas.Kā tās dziest.
Savādi,varbūt,mums nav par ko runāt.Un tomēr es klausos.
Tik bezgala plašs it viss,kad pats vairs neaizņem vietu!
Tik skaidrs pēkšņi,kad nav vairs jāsaprot!Un tik daudz laika,tik neaptverami daudz,kad tam vairs nav nozīmes...
Vēlreiz ar grābekli pa seju-bez nozīmes.

Es gan pat neprasītu.Varbūt Tu pat piedotu.
Aizskrietu Tavā sapnī uz neatgriešanos.