(noskrienot ar pirkstiem pa taustiņiem dziestošai domai pa pēdām pār ziloņkaula kauliņiem meklējot mirušu noti pa sudraba stīgām starp ladām iestrēgstot pār siltu muguru noskrienot pirkstiem
man gribās kaukt
uz mēnesi uz nepieejamu skaistumu trauslu sirdi izkaukt
no aukstuma klīstošas mīlas un izsalkuma skumjām banālām frāzēm līdz aknām izkaukt sevi pašu par sniega neizturamo baltumu salstošu dvēseļu zvaigznājos
man gribās kaukt un pārraut sev stīgas)

Tik mierīgi skatās sevī guļošie...Vai tas ir māns?Pavisam viegliņām notrīc skropstas....Tik vien.Caur sienām sūcās saltums,glāsta ādu ledainiem pirkstiem-droši vien tikai liekās-pār spoguli pārskrien sīku plaisiņu tīkls,kaut kur apstājies pūlkstenis.Kāds nomaldījies sapnis pārslīd naktslampiņai un neapdedzinās.
Un kaut kur,kāds kādam,klusi klusi nodzied šūpuļdziesmiņu par mazliet pieradinātiem vilkiem.