.....Kā tur īsti bija...?
Svelmaini salts vilnis caur krūtīm-augstāk un augstāk,pēkšņa un neatgriezeniska apjausma-.....par ko?
Nē,pieskāriens.Viens vienīgs pieskāriens,kā patiesākais un gaidītākais vārds,kā atgriešanās Turp.Vai tiešām?
Re,te nu es gaidu....Kā izklāts skrejceļš.Nodilis un noskrāpēts,izlietots,salāpīts,izlietots vēlreiz...Gaidu?Vai varbūt iesnaudies sapņoju par klinšaino krastu?
Kā īsti tur bija?
Ledains ūdens plūst pār seju,kaklu,pār muguru-kā oktobra lietus.Kā oktobra lietus uz tilta,peļķes,kaucošas bremzes-auto starmeši izplūduši rēgi,samirkusi cigarete zobos,rokas kabatās,melna,kliedzosha upe zem tilta,garāmgājēji bez sejas,miklas acis,slapji mati pār pieri,drudžains stingums.
Pat vēl tagad-vēl līst-es taču redzu.
Es redzu,kā dienas un naktis nogruzd Visuma pelnutraukā.
(-...bet nav īstais mirklis.....
-Istie mirkļi pienāk 150 reizes dienā...Tikai tie negaida,tie aiziet,negaida....)
Ak dievs.
Es esmu sajaucis.Visu.Pilnīgi visu....