Pasaule-mēma pantonīma aiz stikla,ņirbošos ekrānos,salstošu baložu acīs....
Kāds jautās-klau,ko Tu darīsi rīt?
Bet ko es darīšu šodien,šovakar,šonakt?
Ko es darīšu pēc mēneša,diviem,gada...ko es darīšu šeit?
Es smiešos par paša izdomātiem putniem-par to,kaa šie papīra baloži vēja nesti zudīs kartona mākoņu driskās.Es raudāšu par visu skaisti skumjo,par mīlētājiem,kuri zaudēs viens otru un salnas sagrābtiem ziediem,par gaišākajām atmiņām.Es kliegšu par svētajiem kariem,kuros nav nekā svēta un klusēšu par paša nogalētiem sapņiem.Es mīlēšu.Un nekad nepiedošu.Un piedošu ik brīdi.Es melošu.Es nožēlošu.Meklēšu.Zaudēšu.Celšu savas smilšu pilis.Es skriešu-no sevis un ļaudīm un vārdiem un cerību medniekiem,no ļauniem arlekīniem un laika.Es ķeršu-ķeršu ēnas un sārtas lapas un smaidus,smieklus,skūpstus...vienaldzības bultas un aukstus skatienus.Es gulēšu zem ēnu sagrauztiem griestiem un krītošām debesīm,zem radioaktīvas svelmainas saules un brūkošiem tiltiem.Reiz es gulēšu zem zemes.
Es maldīšos.Savā ticībā un garos,klusos gaiteņos starp kabinetiem nr.107...
.........Es nezinu,ko es darīšu rīt.Bet,ja mani pasauks-es iešu.Man nav citas izvēles,kā vien izvēlēties iet.Un zini kāpēc?
Es domāju,ka zini.