-"Vai jūs dzīvojat viens?"-
Laiks.Ar to kaut kas notiek.Es pamanīju to jau sen.Tas mēdz savērpties,kā nepaklausīgs telefona klausules vads,satīties mezglu mezgliem un...
-"Jums vajadzētu informēt tuviniekus.Nebūtu slikti,ja viņi tuvākajā laikā..."-
Ir dienas,ir brīži,kuriem nekādi netikt pāri.Un nākas izdzīvot tos divreiz,trīsreiz,desmitiem reižu,pašam to pat nemanot...Viss tik ātri aizmirstās.Un paliek vien neskaidras nojautas-kāds sauc-tu pazīsti šo balsi?-atskaties-jā-nē-izlikās...Atskaties-vai tas neesi tu pats tur,ielas otrajā pusē zem laternas?Laiks..
-"Pirms cik ilga laika parādijās...mmm...pirmie simptomi?"
-"Pirms nedēļas.Varbūt divām..."-es dzirdu savu balsi.Es dzirdu mūlsumu tajā.
-"Pirms divām nedēļām?!Un kāpēc jūs nenācāt ātrāk?!"
-"Man nebija laika...saprotiet...darbs...es taču nezināju,galu galā..."-vai es taisnojos šim cilvēkam?Laikam jau jā.Tik viegli ir mūs piespiest taisnoties.Par jebko.Kabinets nr.107.Papīriem nokrāmēts galds-tiem ir kāds sakars ar mani,tikai es nezinu-kāds tieši.Un laikam jau uz mani tas neattiecās-kāds tieši.Metāla krēsli.Skapis.Uz palodzes apkaltis vīteņaugs brūnā māala podā.Zaļi aizkari.Cilvēks baltā,mazliet par daudz šaurā uzsvārcī.Acis.Tajās mūžam atspoguļosies tieši tas,kas būs to priekšā,tieši tas un nekas cits.Cilvēks brīdi domīgi manī noskatās un tad atkal salīkst pār papīriem,neticīgi atkal un atkal vilkdams ar pirkstu pār vienām un tām pašām ciparu-ķeburu rindām.Man sagribās smeiķēt,man nekad nav gribējies tā smeiķēt.Aiz loga satumsis,es pārlaižu ar acīm visu kabinetu meklēdams pūlksteni,nopētu pat daktera roku-nekā.Laiks...Aiz durvīm,gaitenī (ja tur vēl ir gaitenis-nez kādēļ man jāiedomājās) kļuvis pavisam kluss un es prātoju par to,kur tagad ir pārbiedētais bērns.Vai mājās,siltumā,gaismā starp mīlošiem acu skatieniem...Vai kādā citā kabinetā nr.107-tik neaizsargāts aukstu acu spoguļos atmirdzot.Virs galvas sīc dienasgaismas lampas.Man gribētos piecelties,atvadīties un doties prom.Atstāt šo cilvēku starp viņa papīra kalniem un kalstošiem vīteņaugiem.Kaut kur ēkas dziļumā spalgi iezvanās telefons.Es satrūkstos.Paskatos uz cilvēku baltajā uzsvārcī-viņš turpina ar nagu švīkāt papīra lapas,galvu nepacēlis.Telefons neapklust.Es klusi pieliecos,atbalstu galvu rokās un acis pievēris cenšos iesmieties.Tas neizdodās,es mēmi novaikstos un paceļu skatu,lai sastaptos ar šī cilvēka ledus zīlīšu acīm.Mēs raugāmies viens otrā.Pa gaiteni aiz durvīm,kur sen nav nekāda gaiteņa,aizsteidzās gumijas zoļu klusināti soļi.