Melnas mākoņu skrandas virs man nezināmu sāpju plosītās jūras.Viņa grib palikt mašīnā,es neiebilstu,no stāvlaukuma paverās medicīniski precīzs skats uz liedagu,kā no žurnāla izgriezta bildīte.Sēžot mašīnā un smeiķējot mēs varam skatīties,ka daži,kapucēs paslēpušies stāvi,vēja raustīti klumburē gar krastu.
-"Nez ko viņi tur meklē tādā laikā?"-viņa vaicā,atverot logu un izmetot cigareti,kura dzirkteles spļaudama tūdaļ vēja nesta pazūd krēslainā nekurienē.
-"Nezinu,"-es smīnēdams atbildu.Nezinu,ko pats tik bieži meklēju tieši šeit un tieši tādā laikā,kad ūdens,aklās dusmās šņākdams metās uz kājām,cenšoties tikt pēc iespējas tuvāk.Kad netīri mākoņi,kā slimi,izbadējušies kraukļi gāžās pār galvu,vēja kliedzienu sakūdīti.Kad asas brāzmas līdz ar saknēm izrauj no galvas pēdējo domu atliekas,piepildot to ar saltu nebūtību.
-"Nezinu,"-es saku,-"mazums maniaku visādu apkārt."
Viņa izslēdz radio.Tik tikko dzirdami skrapst logu tīrītāji.Mēs klusējam.Es pamanu,ka laukuma pretējā pusē,mierīgs kā sfinksa uz slapjā asfalta tup kaķis un varen domīgi noraugās uz mums.Es kaut ko saku,klusi,nenovērsdams acis no kaķa.Kārtējā vēja brāzma gandrīz norauj aplupušu izkārtni no tikpat noplukuša nama sienas ielas malā.
"Atkal tu par to pašu!"-viņa saka,galvu pagriezusi.
"Par to pašu?"-kaķis garlaikoti staipīdamies pazūd tumsā.
"Jā.Atkal tu runā par nāvi."
"Vai tad?"-es izbrīnīts vaicāju.Sakņupušie stāvi kapucēs,kā kādas mums neredzamas parādības pārsteigti,sinhroni sastinguši agonijas plēstās jūras krastā raugās uz lupatu lēveros sadriskāto apvārsni.