Kādēļ es vēlējos Tevi sastapt tonakt?Mēs sēdējām kaut kādā nakts kafejnīcā,Tu dzēri savu balzāmu ar upeņu sulu un ik brīdi zīmīgi skatījies pūlkstenī...Jā,ko gan es gribēju..?Zinot,ka viss taču sen ir cauri un Tevi gaida mājās viņš...Un nav taču Tava vaina,ka esmu pazudis un bez Tevis klīstu kā apnicīgs rēgs.Un neesi taču vainīga,ka neesi vairs tā,kas biji...Es zinu.Es tikai izmisīgi meklēju Tevi.Starp svešiem cilvēkiem,svešās pasaulēs...Meklēju Tevi.Meklēju Mūs.Pie letes pļāpāja kaut kādi noguruši ļautiņi,es smēķēju vienu cigareti pēc otras,Tu tik nejauši izvairījies skatīties acīs...Un es jau arī-slēpjot izmisumu-mani sarkastiskie smiekli,Tavs dežūrsmaids-viens vienīgs un varbūt ne man.Es vēlējos ko teikt,bet apklusu,atsities pret Tavu savādi svešādo skatienu.Un mēs apmainījāmies indīgām piezīmēm,kā tas ierasts starp mums kopš...Ja vien es zinātu,kā atrast Tevi Tevī pašā tagad...Ja vien es zinātu,kā atkausēt Tavu skatienu.Bet-vēl mirklis-Tev jāiet-un ir par vēlu.Un lietus uz ielas,kā neizdevies,cinisks joks.Atvadas pie Tavām mājām,tik drausmīgi lietišķi-kaut kur logā taču noteikti lūkojās viņš-Tavs saltais "attā",darīts.So simply.Viss,kas es esmu,kas biju,kā papīra balodis Tavās rokās.Es meklēšu,klīdīšu starp svešām sirdīm,kā tonakt starp blāviem skatlogiem,pa tukšām,mitrām ielām šajā lietus pieraudātajā pilsētā,es meklēšu,zinot,ka neizdosies,tāpat-ko gan citu man darīt?Jo savādāk nav vērts.Jo nav manis savādāk,kaut,varbūt,arī nevajag.Tik banāli.Un pat labi,ka lietus-lietū daudz ko var noslēpt.Un ko gan es gribēju?Neko.Visu.Man vajadzēja Tevi satikt,piedod.Man nekad nevajadzēja Tevi satikt.Man vispār vajadzēja piedzimt par smilšugraudu.
(Mēs stāvējām uz jumta,desmit stāvu augstumā,gaidot saullēktu.Aiz priedēm gulēja jūra un virs mums izsalkušas ķērca kaijas.Es gribēju,lai Tu to redzi,pirms aizbrauc,Tavai lidmašīnai bija jāpaceļās gaisā pēc pāris stundām,nakts bija pagājusi par ātru.Tu biji noskumusi,es ākstījos,cenšoties laimēt kādu Tavu smaidu...Cik laika ir pagājis?Četri gadi?Nedz Tu,nedz es torīt nezinājām,ka esam pašā sākumā...Bet ja vien es būtu zinājis,cik maz mums patiesībā atvēlēts...Es būtu jau torīt atdzinies Tev.Vai pagriezies uz devies prom,vienalga-pa kāpnēm vai pār malu,lai nekad vairs Tevi neredzētu...Bet mēs stāvējām tur un virs jūras,kā par spīti,savilkās savādi mākoņi,lai aizsegtu mums saules atgriešanos,bet man bija vienalga-vairāk par visu man gribējās tā vienkārši just Tevi līdzās.Tu kaut ko jautāji.Es kaut ko atbildēju.Tu tomēr pasmaidīji.Es sajutos tik neizprotami laimīgs.
Un kaut kāds spītīgs uzlēcošās saules stars,izspraucies starp maķoņu kalniem,pārslīdēja pār Tavu pieri.)